Skip to content

IEAIJU GRAMATA

December 8, 2011

LIELAIS P

IEAIJU GRAMATA

Veltita pedejiem no mums, kas vel ir seit

i wanted to write
about “don’t know”
that’s impossible!
exclaims “i know”

how many times have you dripped after you peed?
how many times have you held back your fart?
how many times haven’t you properly wiped your ass?
(oh, good lord, where is the smell coming from?)
“i want to know!” storms in and squeezes through

“don’t know” takes “i know” by the hand
echoes of fear and death disappear into the abyss
“i want to know” feels ever so lonely and will always wonder
why did i ask?  why?

Mar Shy Sun

JURA

Es beidzot atkal nebiju es.  Es biju atkal puika.  Es iekapu dzila jura.  Uzreiz dziluma ar visu speku, kas man bija un tad es staigaju ka absoluti nekas par visiem akmeniem, kas bija juras dibena, un pari gludai virspusei, kas bija izkrasots liels zils plekis mana galva.  Manas pedas lipa pie tikko uzkrasotas, vel slapjas juras.  Kad es beidzot pagriezos, tai pasa virziena, kur skatijas jura, es ieraudziju savu fantaziju un tad man palika sausmigi, no ta bezgaligi melna dziluma, kas skatijas manas acis ar briviba izlaista zvera nepieciesamibu.  Tad jura sadusmojas par manu bezkaunibu un saka kaukt ka visas ugunsdzeseju un atras palidzibas masinas sirenas dzemdinatas kopigas bailes par iespejamas naves tuvumu, tiesi blakus tai pulsejosai venai mana kakla, kas ritmiska pulsa skaitija sekundes pec butibas sakuma.  Jura izmainija savus vilnus, kas lidz sim nemaz nevilnojas, tie parvertas zaga asmenos, kas zageja visus zagus ka milzigus kokus, kuru saknes bija jura pati. Tad jura pati par sevi pasmejas un pagura.  Pec tam, jura izkapa pati no sevis, purinadama nost udens lases un ta sprausloja ka sesgadigs puika ar zilam lupam, kas bijis auksta udeni mazliet par ilgu.  “Ha!  Ha!” – smejas puika – “Mammu nomierinies.  Man nemaz nav tik auksti.  Brrrrr!  Ta tacu ir tikai ta zila krasa.  Vai  tiesam tu to neredzi, mammu?”  Puika apslaucija savas zilas lupas ar mazu roku, atstadams zilus, aukstus plekus uz sava maza, bezspalvaina, kaulaina kermena.  “Es esmu udens un jura ir krasa!” – vins peksni piemetinaja ka metinatajs.  “Un juras dibens ir mans dibens!” – vins urbinadams degunu turpinaja.  “Neurbini degunu!” – mamma teica – “Tas nemaz nav smuki, dievs dod, kads ieraudzis.”  “Un jura no si briza nesis manu vardu!  Ohohohoho!  Ho!” – iekliedzas puika.  Tad puika lenam apsedas smiltis un saka kasat tas ar savam mazam, delikatam rokam.  Smilsu graudi sadruzmejas, saberzas viens ar otru un saka smilkstet ka mazi kuceni, kas pazaudejusi savu sunu mammu.  “Viss ir labi, viss ir labi” – puika mierinaja smiltis, cabinadams un glaudidams tas ar savam mazajam, delikatam  rokam, surpu turpu.  Mamma raudaja un teica –  “Vai tiesam ta?  Vai tiesam tas ir ta?”  “Es esmu saule un jura ir saules melnais aplis!” – puika smiedamies teica, skatidamies uz sauli un tad atkal uz juru – “Jura ir tik maza ka melnais punktins manas acis!” – puika turpinaja, piecelas un tad devas atpakal uz juras malu.  “Tu esi galigi nosalis.  Klausies, ko es saku!  Nac tulit atpakal!” – teica mamma.  Puika turpinaja iet.  Jura skatijas uz mazo, kaulaino puiku.  Un tad jura atkapas.  Un tad atkal panaca mazliet uz prieksu un tad atkal atkapas, un tad atkal panaca uz prieksu, un tad atkal atkapas, lidz pasa savas kustibas ieaijata, jura nomierinajas.  “Es aizmirsu savu spainiti juras mala” – teica puika, pagriezies pret mammu un tad puika pacela savu spainiti no zemes, un ar katru nakoso soli smaididams, naca tuvak mammai.

GULTA

Gulta bija novietota viena no istabas sturiem, tiesi zem viena no istabas milziga izmera logiem.  Ja, precizi, tad apakseja kreisaja sturi, ja pienemam, ka puika, kas taja guleja ir koordinasu ase un galva ir augsa, un kajas ir apaksa.  Gultas ramis bija veidots no metala un spoziem hrometiem puslokiem – galvgali un kajgali.  Gulta izskatijas veclaiciga un noslepumaina.  Likas, ka ta zinaja daudz par gulesanu un kautkas nenotverams lika domat par senlaicigu sanatoriju.  Puika to nevienam neteica, bet bija parliecinats, ka gulta dalas un dzivo kopa ar puikas sapniem un kadreiz nakts vidu, kad puika peksi pamodas no kada baiga murga, puikam likas, ka ta klusi jauta kautko, bet ko puika nevareja saprast.  Bija pusdienas laiks un vasaras saule ar kailu intensitati, gandriz nepieklajigi, lauzas cauri stiklam un apspideja mazo, kaulaino puiku, parkladama un apnemdama puiku ar biezu zeltainu oreolu ka ar udenslideja skafandru.  Laiks tikko nemanami supojas, sasniegdams lidzsvara virsotni un tad itka nolema pastavet uz tas, uz vienu mirkli, tikai ar vienu kaju.  Puikas acis bija aizvertas un bija gruti pateikt vai vins bija jau aizmidzis, vai jau pamodies.  Gulta, kas tad bija pati uzmaniba, teiktu, neizdvesdama ne mazako kraksiti, ka puika bija pamodies, bet tai pasa laika gulta teiktu, ka puika nemaz nebija pamodies.  Puika, par spiti apkartejo pulem panakt pretejo rezultatu, nesskiroja realitati ka realu un sapnus ka sapnus.  Puika bija apzimogots no pieaugusiem ka divains.  Vai nu guledams, vai neguledams, puika juta, ka grimst dzilak un dzilak saule un ta ar bezgaligu gaismu piepludina visu esamibu ap vinu, un katru skiedru no vina kermena.  Istabas sienas lenam atkapas un izgaisa, nevaredamas saturet tik daudz gaismas un ari gulta tik tikko knapi turejas.  Gaisma bija ap puiku un tiesi tapatas gaisma ari izstaroja no puikas. No kadas vietas, kas bija tuvak puikam ka vina pasa sirds.  Gulta mazliet nokraskeja.  Puika  nedomaja, bet bija, un juta, ka abas gaismas tuvinas viena otrai, un grib apzinat viena otru, vai paspiest viena otrai roku, vai saskupstities ka pieaugusie dara, kad tie satiekas viens ar otru.  Kautkad tad abas gaismas beidzot satikas un puika bez zinasanas zinaja, ka ir pasa vidu, tur kur neeksiste ne sapni, un ne realitate.  Puika sajuta un itka redzeja kautko, ko gulta butdama ar cetriem sturiem apzimetu ka atverumu vai durvis.  Gulta, kas izjuta un dalijas tik daudz ar puikas sapnosanu saprata, ka atrodas uz jautajuma un atbildes, un ricibas robezas.  Puika tuvojas tuvak tam durvim, ko puika uzdrosinajas redzet ka vidus izeju no vidus, bet tad puika peksni apstajas un tad nesagaiditi ka nobijies, saminstinajas to prieksa.  Bet gulta apmnemigi nobrakskeja un resoluti izsluca cauri maza puikas durvim.  Puikam uz bridi aizsitas elpa.  Puiku parnema parlieciba, ka gulta bija sanemusi atbildi uz saviem neatbildetiem, naksnigajiem jautajumiem.
Peksni, gaismas pielieto tuksumu, satiksanos, neredzamas durvis un visas nedefinejamas sajutas asi ka ziletes graizija vairakas balsis, parkliekdamas vienu otru, un viss tas parejais troksnis, kas spiedas ieksa, un izgrieza visu ka cimdu uz otru pusi.  “Arprats!  Arprats!  Neticami!” “Kas te notiek?” “Vai viss kartiba ar puiku?” “Nu, nestavi, dari tacu kautko!”  “Es tacu teicu, tev, ta gulta ir nepriekskam!” “Tev nekas nesap?  Nabadzins.  Neraudi, neraudi, mazulit!  Nac pie manis.”  Bet puika neraudaja, guledams ar atvertam acim klusi uz gridas un skatidamies uz vidu parluzuso gultu, un spozajiem, vidu parskeltajiem, apla gultasgalu puslokiem.  “Ar dieva paligu, kas to butu domajis, likas tada, tik loti stingra gulta!”

MAJA

No arpuses, maja izskatijas, vairak vai mazak, ka jebkura cita maja uz tas ielas, kas bija situeta maza, moderna un vesturiski partikusa pilsetina, kas atradas, kada no Amerikas austrumu statiem.  Iela bija ieskauta no jau, krietni paaugusiem kokiem un radija iluziju, par mieru un konsekvenci.  Sad un tad, respektabla tempa, garam pasavas spozi, lieli automobili.  Es sedeju uz vinogam noaugusas terases, kas sadalija kritoso saules gaismu mazos, spozos punktinos, kas lietojas manu seju ka trampulinu.  Es, te, neizskaidrosu, ka, es nokluvu lidz sim momentam un lidz, sai, mazai pilsetinai.  Tam, galu gala, nav nekads sakars ar maju un ne ar to, kas norisinajas talak.  Es izbaudiju apkart esoso mieru, ielu, kokus, zilas debesis, glazi vina mana roka, suligos vinogu kekarus, kas karajas virs manas galvas un tad sajutu, ka, tas, nemaz, neesmu es, kas, te, sez, bet es, esmu tikai ka, kads ieaicinats liecinieks, ka, kada neesosa tiesas sede, kas tiesa visus dzivos un mirusos.  Ka, nakdams no nekurienes, bez bridinajuma, peksni, veja brazma parsalca pari terasei, un es, ka pliki sanemis, noskurinajos, varbut mazliet pat nobijies, no  neizsaidrojamam bailem, piecelos, atveru durvis un iegaju maja, domadams – “Ka tas, viss, var but?”  Maja bija loti klusa, gandriz vai aizdomiga.  Kautkur, no tresa stava tikseja pulkstenis – metronoms neesosam instrumentam.  Es biju pilnigi viens.  Uzkapis, pa sauram, ar sarkanu paklaju parklatam, trepem, otra stava, es iegaju maza studija, sasmarzodams atstatas, citu personazu dzives pedas, ko tie bija atstajusi, tuksuma, zimes, prieks kautka vai kautkam:  rakstamgalds, divi kresli, divas gleznas – miglas pilnas ainavas, cetras fotografijas, ar cetram dazadam sejam, dazadas gramatas un citas, mazas lietinas, un dazadi niecini.  Un gaismu, un milestibu, kas arvien vel pulseja no tam.  Pirkstu nospiedumi – izzudosam laikam, telpai un intelegencei, kur personiskais bija sakausets ar elementalo, lai atkal, tikai, pirms tuvojosamam beigam, pienemtu kadu, citu formu, kura, tad, atmina slepsies, ka udens, tumsa akas dibena.  Es klainoju pa maju, iedams cauri istabam un koridoriem, lidz man radas sajuta, ka es, ko mekleju, bet es nezinaju ko.  Atkal, nokapis pirma stava un izgajis cauri virtuvei, kozladams persiku, es ieraudziju mazas, vecas, daudz lietotas, gandriz zalo krasu pazaudejusas, koka trepes, kam spriezot, pec visa, vajadzeja vest uz pagrabu.  Nokapis pa cikstosam trepem, es atsvabinaju krampiti no skavas un atveru zalas, mazas durtinas.  Tas tiesam bija pagrabs.  Garens un tumss, ar nevienadiem pusloka veidotiem griestiem.  Vieniga gaisma spideja caur mazu, netiru stikla cetrsturiti sienas pasa augsa.  Es nesaku lukoties pec elektriska, gaismas sledza.   Tumsa es saskatiju kastes ar vina un alus pudelem, konservu karbas, vel kadas citas karbas, un kastes, pagatnes avizes, un visadas citas neizskaidrojamas lietas, kas atrod savu majvietu pagraba.  Manu uzmanibu piesaistija, kaut kas, spidoss un reflektejoss, pagraba talaka gala.  Piegajis tuvak, es sapratu, ka ta ir majas apsildes ierice, kas ir parklata ar kadu spozu, metalisku, karstumu izolejosu materialu.  Nezkapec, mazliet vilies, es pagriezos, lai ietu un tai bridi, es ieraudziju mazu, zirnekla tikliem parklatu luku, kas slepas, otra puse apsildes iericei.  Nometies cetrapus, es uzmanigi aizspraucos lidz lukas atverumam un iebazu taja galvu.  Veja pusma iesitas mana seja un, pec briza, iespraucies dzilak, vairak, ka es redzeju, es sataustiju aukstas akmens kapnes, kas izuda tumsa.  Lenam izbidijies cauri lukai, es guleju ar galvu uz leju, uz lejup vedosiem pakapieniem.  Es dzirdeju: tresa stava, vel arvien, tikskeja pulkstenis.  Es nejutu nekadas bailes, varbut pat otradi.  “Varbut, bailes palika ar mani uz terases” – es nodomaju, uzmanigi pieceldamies un vel uzmanigak, ar rokam taustidams mitras sienas, es leni saku kapt leja pa saurajam kapnem.  No si briza, mani parnema sajuta, ka mirlki, pilnigi, sapluda, viens ar otru, un, es pludu, nepazinati, vairak ka udens, uz leju, sekodams aklajiem trepju virpuliem, pagriezieniem, taisnam galerijam, lai pec tam, peksni, spiraliski sametusas, kapnes, atkal, nestu mani, atkal uz leju.  Cik ilgi, es gaju, un vai, tas biju es, es nezinu.  Es, tikai, gaju.   Mans kermenis saka tricet.  Pagaja kads bridis, lidz, es sapratu, ka tric akmens pakapieni un sienas, un nevis mana miesa.  Kaut kad, tad, manas ausis sasniedza, tala skana ka juras dunona, kas ar katru soli palika arvien dobjaka.  Pec briza, kapnes peksni izbeidzas un caur virpulojosam durvim, es iegaju milziga telpa, kura, es, nekadi, nevareju izjust tas parametrus.  Es nekur neredzeju, nekadu gaismas, izejas, punktu, bet es skaidri redzeju, ka telpa bija pilna ar kapara atspiduma, milziga izmera, metaliskam masinam, kuras ducinaja visas kopa – skelta sekunde pirms perkona graviena.  Gaiss tricinajas ka papira lapa, pielikta pie ventilatora.  Es, pilnigi, pazaudeju, jebkadas, linearas, uztveres spejas, mana  prata esence, izmisigi, lukojas pec durvim, kas bija, man, kautkur, aiz muguras, baididamas pati no sevis: ka ta aizlidos ka puntnins, kas izlaists no bura.  Es, tomer, pasperu dazus solus.  Es biju vibracija.  Es biju gravitacija.  Es biju zemestrice.  “Viss” – ta bija mana doma.  Pasperis pedejos, nesakarigos solus, nu, jau, bez vestilabutaras sistemas, es gazos, atsizdamies ar galvu pret virpulojosam durvim, un tad, ar savu svaru, izveldamies tam cauri.
Es attapos, ar milzigam galvas sapem, uz kapnem, ka simtkajis bez apzinas, rapdamies ar visam cetram, augsup.  Dunona lenam izgaisa, dziles, ka ari manas galvas sapes.  Tad, es lenam piecelos un saku kapienu augsup.  Es nevaru atcereties vai tas bija gruts, vai viegls, vai ilgs.  Es, tikai, kapu un kapu ka migla, kas celas virs upes.  Peksni, ne, no, ta, ne, no, sa, svelosa saule iesitas mana seja un es, sviedriem tekot, staveju uz puteklaina, zemes cela, kas liklocu vijas cauri garam, specigam palmam, rodedendronu audzem un milzigam papelem, un citiem augiem, kuriem es nezinaju nosaukumu.  Taluma bija dzirdama jura jeb okeans.  Es nevareju noticet, ne, savam ausim, vai, savam acim.  Peksni, es sadzirdeju, tiesi, sev aiz muguras, asi snirkstosu, elsojosu skanu.  Es notirinajos un palecu sanus.  Man garam pabrauca melna, atverta kariete ar sarkaniem riteniem un, ar tumsas sejas krasas kucieri, ar katlinu uz galvas, un diviem bruni pakalotiem zirgiem, prieksgala, un balta, gara, mezginu kleita gerptu sievieti, kas sedeja, aizmugure, uz sarkana samta sedekla, kas roka tureja baltu saulessargu, un, kas parsteigta, nolukojas uz mani, un iesaucas – “Cuantas baras!”  Un tad, kariete, zirgi, kucieris un sieviete izgaisa aiz nakossa cela pagrieziena.  Nepratigi, es palukojos atpakal, lukodamies pec durvim vai kautkada veida zimem, bet aizmugure bija, tikai, puteklainais cels un pusdienas tveice aizmigusi, maza, koloniala pilsetina, ar baltam villam, kas ka saldejuma pikas bija uzkrautas uz patalak esosiem pakalniniem. Es apzinos, ka visu to, es nekad, nevaresu, nevienam, pieradit, jo es tur biju.  Ka piedzeries, es svizdams, streipuloju pa puteklaino celu, parsteigts un neparsteigts, vairs, par itin neko.  Peksni, zeme mazliet nodrebeja un sasupojas ka kuga klajs okeana, un paskatijies augsup, es ieraudziju baltu villu, tiesi, tadu pasu ka visas parejas, kas bija izkaisitas uz pakalniem, gar cela malu, bet par so, es zinaju, pavisam, drosi – ta bija “maja!”  Ar milziga magneta speku, ta vilka mani tuvak un nedomadams neparko, un nesaubidamies, par itin neko, ka menesserdzigs, pari zaliem mauriniem, grantetiem celiniem, atstadams pedas puku dobes, es devos uz “maju”, uz durvim, un atraudams tas vala, es iegaju ieksa maja.
Es saravos no spalga, ledus, auksta veja, kas iecirtas mana seja, neapzinati, bazdams kreklu bikses, stavedams, bez zekem ar nike snikeriem, lidz potitem dublos, kas bija samaisiti ar sniegu un asinim.  Beidzot, mans sasalusais skatiens atravas no peleka horizonta, kas bija parklats ar pika, melniem, dumu stabiem un dulkainam, nerealam eksplozijam, un paversas pari milzigam, balti, asinaini netirajam klajumam, kas bija izardits, un uzarts no bumbu bedrem, leni velkosamies, neskaitamiem, piekrautiem pajugiem, ratiem, zirgiem: – zemniekiem kazokadas ausaines un vatenos, un sievietem, satinusamies lakatos ka egiptes mumijas, streipulojosiem zaldatiem ar sarkanam zvaigznem, jocigu, spicu, cepurisu vidu, kas parsalusi, sastingusajos pirkstos, kramjaini, tureja ledainas sautenes, citus, kas, izmisigi lamadamies, vilka dublos iestigusus, ledus klatus lielgabalus.  Jadams, uz melna zirga, ar kuplam usam, daudz siltak apgerbts personazs, ar sarkanu banti par kazokadas cepuri un zobenu pie saniem, vicinadams patagu par jebkuru, kas gadijas vina cela, kliedza –  “Duraki, jesjli mi njepatajscimsja na Narvu sevodnja, nam vsem pizgec!”  Sanemis savu patagas devu, es, aizsegdams seju, iekritu netira siega, tad pacelis un pagriezis galvu, es, preteja lauka mala, ieraudziju pusizpostitu zemnieku setu ar pilnigi iegruvusu skursteni.  “Ja!” – es novilku un tad piecelies, mazliet saligojos, un, tad ar stingriem, parliecinatiem soliem, es devos tiesi turp.

SIENAZIS

Es sedeju putaina, karsta vanna un plunkskinaju ar rokam.  Iztelodamies sevi ka tadu, kadu, nu, itnekadu.  Galva bija mazliet vienmuli miglaina, bet pasai sev par mazu parsteigumu, tai likas, ka plakaniem makoniem parklajosas prata debesis atveras kadi jauni, vel neizdibinati, atverumi.  Es relaksejos jeb centos ta darit, un skatijos uz orandziem gaismas atspidumiem man apkart, kas naca no vel daudz orandzaka dusas aizskara.  Kada butne ienaca vannas istaba paskatijas apkart un teica – “Nu ka?”  es atbildeju – “Labak!” – un dzerot teju, aizsmekeju cigareti, un tad vel mes par kautko runajam.  “Skaties, kas tas?” –  butne peksni iesaucas.  Mans prats sava mirkliga saspiestiba un atvertiba, uz to bridi, neatdalija neko no iespejama vai neiespejama.  Es paskatijos vinas noradita maza pirksta virziena.  Uz sienas, kas atradas man tiesi blakam, kadus divus metrus, diognali no manis, sedeja jeb staveja maza, divaina, zala butne.  “Johaidi!” – es iesaucos.  Pec mazas inspekcijas, es nodomaju – “Tam jabut circenim!” – nezin kapec, bet tad atkal bridi pardomadams par butnes zalumu, nodomaju – “Ne, tomer sienazis.”  Un, tikai kads sienazis tas bija!  Pavisam mazs, pavisam zals un pilnigi jauns, ja to nejauc ar ipasvardiem, ko kads lietotu par vecumu, un ari neticami zinkarigs, ja zinkaribu nejauc ar netikumu.  Pilniga atvertiba ar lielam, zalam, sienaza acim lukojas mani un man likas, ka tas teica  – “Ka?  Ka?  Ka?- bet, man liekas, ka tas nedomaja ar to neko precizu uz ko man butu bijis vajadzejis atbildet.  Es apsedos simts gradu gradu lenki vanna un saku vel uzmanigak lukoties uz zalo sienazi.  “Ja!  Ja!  Ja!” – tas ir, ko es teicu pie sevis, bet ar to ari es nedomaju neko specifisku, jeb ka man vajadzeja sanemt kadu definitivu atbildi.  Un tad, es pie sevis nodomaju – “Neticami, vai ne!” – un saku smaidit ka porcelana madonna, kura vareja, ja gribeja iespraust sveciti, un aizdedzinat to.  Un tad sienazis delikati pielieca galvu un pakustinaja savus vel delikatos antenu ragus, un mazliet pagrozija savu galvu, surpu turpu, itka sakot – “Re ka!  Re ka!” – bet bez jebkadas velesanas man kaut ko precizi paradit.  Un tad otra butne teica – “Skaists, vai ne?”  Es neko neatbildeju, skatoties, ka sienaza zalo acu vidu, mazais, melnais punktins kustejas lidzi ar manu acu skatu, kas bija tiess, bet leni un parbaudosi slideja uz vienu un otru pusi, preteja virziena sienaza skatam, kas nesteidzigi sekoja manejam.  Mja!  Tad sienazis paleca ar savam zalam, eleganti svaigam kajam dazus solus jeb lecienus un tad atkal sastinga.  Es noversos, panemu glazi ar viskiju un ledu, iedzeru mazliet, paskatijos uz butni, kas vel skatijas uz sienazi un tad mes sakam kadu, nenozimigu sarunu par neparko, kas itka aizklaja un aizvilka taluma tikko notikuso.  Ka sapni, starp vinas atri birstosiem teikumiem, es peksni sadzirdeju sos, vina teica – “Es ceru, ka sienazis neiekrit vanna, tas butu briesmigi, man bail, es tiesam ceru, ka nekas launs ar to nenotiek.”  Un tad, mes atkal turpinajam teikt nenozimigus komentus par to, kas bija noticis vakardien, un ko kads bija teicis par kadu citu, un ta talak; tada pasa, ultimati, beigas, pilnigi visu iznicinosa stila.  Tad vina izgaja ara un es ielaidos dzilak vanna, un lenam, mans prats, atveldzets un plustoss no karstiem udens tvaikiem, aizmirsa uz mirkli par visu, labi, ka tados brizos kermenim ari ir kada teiksana, pret prata kundzibu.  Pec kada briza butne ienaca atpakal vannas istaba, kaut ko teica, bet es neklausijos un, ik pa bridim, teicu – “Ja, ja” – un tad man liekas, vina paslideja jeb, kas cits, mana atmina nevar vairs atsketinat ta mirkla aizmirstibu, vina ieblavas un iekeras orandzos aizkaros, un meginaja atgut lidzsvaru vai kaut ko ta.  Es teicu – “Viss kartiba?” – un atkal ielaidos dzilak vanna.  Butne nomierinajas, man izskaidrodama, kapec bija paslidejusi jeb ka, bet izskaidrojumu, es seit, uz so bridi, vairak neatceros un nav ari svarigi, prieks manis.  Tad es vel guleju, vismaz kadu pustundu, vanna, vina atkal bija ienakusi vannas istaba, tad pienaca pie vannas malas un lukojas uz manu pliko kermeni, un peksni pieliekusies, uzmanigi skatidamas udeni teica –“O, velns paravis, kas tad tas?”  Udeni, putu vidu, nekustigs, beigts supojas zalais, mazais sienazis.  Butne parsteidzosi, loti nozeloja, so, acimredzamo naves aktu.  Es neko daudz nedomaju uz to bridi, es biju par daudz karsts.  Vina, uzmanigi, ka kirurgs izceltu pacenta smadzenes no galvaskausa dobuma, izcela sienazi no udens un nolika to uz netali atradosa balta, plastmasas galdina, uz kura atradas dazada veida spozi tualetes piederumi.  Un, uz so bridi, stasts par sienazi izbeidzas.  Pec vel kadas stundas, es izkapu no vannas, apgerbos, lenam, atguvu normalu kermena tempereturu un tad, es edu brokastis, bija kaut kur piecpadsmit minutes pirms trim.  Si bija viena no tam dienam par kuru bija nolemts, ka sodien nekas nenotiks, cik, nu, tas bija atlauts no viena pasa spekiem un iespejam.  Un ta pagaja vel kads laiks, un es atkal iegaju vannas istaba, bet soreiz tapec, ka gribejas curat. Un te stasts par sienazi atkal turpinas.  Iedams garam baltam plastmasa galdinam, es ieveroju zalo, mazo sienazi gulam uz saniem, likas, ka tas saka zaudet krasu, blakus kosmiska izskata matu susinatajam.  Es pacuraju, aiztaisiju bikses un atkal paskatijos uz sienazi, un, gandriz, ar neizskaidrojamu dusmu vilni, es pagrudu sienazi uz prieksu, tas varetu but bijis kvalificets ari ka speriens.  Sienaza beigtais kermenis atri sluca pa galdina virsmu un, peksi, par parsteigumu, kas vienadotos ar pilnigu soku, ja sienazis nebutu bijis tik mazs, beidzot apstajies, tas, pilnigi neticami, uzrausas uz kajam, kaut viena uzrausas augsup tikai lidz pusei, itka godinot kadu man nezinamu imperatoru, un tad sienazis sastinga, stavedams uz savam, abam kajam.  Es izskreju no vannas istabas un skreju pa koridoru sauktdams – “Nac!  Nac!  Skaties, tu neticesi pati savam acim!”   Butne izlida no gultas un mes abi ilgi, un ciesi skatijamies uz sienazi, un tad vel par to runadami izgajam no vannas istabas.  Ik pec divam stundam jeb kaut ka ta, es iegaju vannas istaba un noveroju sienazi, bet nekas nemainijas, sienazis likas kaut ka savads, skumjs, varbut atkal mirstoss un pilnigi vienads ar savu neticamas, brinumainas atdzimsanas un izsliesanas sakumu, kas nezin kapec mani vairs neapmierinaja, un es katru reizi mazliet pagrudu to, un tad sienaza reveracija saliekta kaja, katru reizi, pacelas mazliet augstak.  Kad es to izdariju pedejo reizi, butne ieskreja vannas istaba un iekliedzas, ka es ta, nevaru ta, tada veida apieties ar sienazi, ar dzivu butni, un atkal ar kirurga uzmanibu panema to no maza balta plastmasas galdina, un uzmanigi novietoja to uz fakturetas baltas vannas istabas sienas tuvu logam, un tad, peksni, klusi izgruda caur lupam – “Ta bija mana vaina, ta biju es, kapec sienazis iekrita putojosa vanna, tas noteikti sedeja uz orangiem aizskariem, kad es tajos iekeros”.  Es nebiju par to padomajis, bet pec logikas dedukcijas, tas izklausijas vairak ka ticami, jo sienazi pasi karstas vannas nelec.  Mes atkal izgajam no vannas istabas un tad es, ta, isti, vairs, neko neatceros, kas norisinajas, viena no tam dienam, ka jau es teicu, kas bija atstatas sava vala, speleties ar sevi pasu.
Es pamodos, caur atverto balkona logu slipi spideja rita saule, lauzdamas cauri milzigai piecgalvu saulespukei, kas lezeni liedzas vejam un savu galvu smagumam ka princese, kas pacelta no dubliem ieintereseti nolugojas uz horizontu no ceturta stava balkona.  Es gribeju curat, viena kermena funkcija, kas nekad nepaliek kaut ka garlaiciga un tu nekad nedoma, darit to vai nedarit.  Es iegaju vannas istaba un paskatijos uz sienazi.  Tas, perpendikulari man, staveja uz baltas sienas un likas, ka tas nebija pakustejies nemaz kopss vakardienas.  “Hei, tu, kimijas specialist!” – griezdamies uz durvju pusi, es skali noteicu.  Iegajis atpakal istaba, es teicu – “Tas sienas azis ir par daudz spitigs!” – un pec briza, kas pagaja man izskaidrojot, ko es ar to domaju, kaut gan tas nebija vienkarsi, butne izlida no gultas, izgaja ara no istabas, un atgriezas taja, uzmanigi nezdama rokas mazo, zalo sienazi, tad vina izgaja cauri izstabai uz balkona, dazu kaiminu acu skatu pavadita, un uzlika sienazi uz lielakas saulespukes galvas.  “Man liekas, ta bus labak, prieks sienaza, svaigs gaiss” – vina teica.  Aizsmekejis cigareti, mazliet velak, es izgaju uz balkona un uzmanigi saku verot sienazi.  Tas nekustejas, bet likas, man, kaut ka domigi staveja, nevaredams sanemties, es mazliet pagrudu to ar pirkstu un, peksni, tas spriegi parapoja pa vienu no saulespukes dzelteniem galvas matiem, un sastinga, un pagrieza galvu mana virziena, un mazais, spozais melnums zalaja aci paversas pret mani, itka, teikdams – “Hei, tu, nomierinies, sis nav sacikstes, galu gala, es te esmu!”  Un tad tas atkal sastinga.  Mazliet nokaunejies es iegaju atpakal istaba, ielidu gulta un skatijos griestos, domadams, un velviena diena, kas ir atstata sava vala izbaudit savu bezrupigo bernibu.  Un tad es teicu – “O dievs!”  Un tad atkal, kadu bridi, tapatas ka vienmer, sarunas ar kaut ko, par kaut ko, kas ir nekas, bet tas ir nekas, kas aizbaida bailes, kas muzigi macas virsu, tapec ka ir bail, un tapec, ka nevar taisit pamiera ligumu ar krokodiliem.  Un tad es izgaju uz balkona, paskatijos uz saulespuki.  Sienazis tur vairs nebija.  Es iegaju atpakal istaba un skali teicu “Nu, patiesiba, viss tiesi ta ari ir, jau!”

UZBRUKUMS

Es pamodos.  Un, ko tas isti nozime?  Un, kada nozime ir tavai mentalai zimei, ko tu tagad lasot so, jau, uzbuveji sava galva par si teikuma saturu, jeb ko tas varetu pats sevi nozimet.  Kurs veidoja teikumu un no kurienes nak apstiprinajums, ka tas ir izveidots?  Labakais, ko darit zinamas situacijas, ir izjust bailes, jo kadreiz, jeb kadreiz tiesi, vienigi, sitada situacija, bailes ir lieta, kas tevi var izglabt.  Ir bailes, kas tevi, itka, parklaj ka statuju ar specialu skidrumu, kas nelauj baloziem un parejiem putniem tevi fekalizet, un lauj tev augt, un ir bailes, nu, par tam, es domaju jebkurss no mums, jau, zin tapat.  Laiks ir bailes un bailes ir laiks, un pacietiba ir iecietiba pret necietibu.  Un necietiba ir sekla varmacibai.  Pacietiba ir vienigais, kas var tureties preti varmacibai.  Un varmaciba ir mans dibens.  Un es to saku pec tam, kad satikos ar kadiem desmit Afrikas generaliem, no atskirigam zemem, kada lielaka hotela lobija, kur vini ka krasaini papagaili cienigi, un mazliet misteriozi slideja pa sarkano paklaju ar savu, seit, Eiropa, neesoso varas speku, un tas hotelis saucas, par spiti kadiem trisdesmit staviem, “Iebraucama vieta”.  Bet tas viss ir “tralala,” jo stasts ir par indianiem.
Es pamodos, izlidu no siltas segas apaksas, cenzdamies nevienu nepamodinat, rapdamies pari gulosiem kermeniem, pielidu pie pelekas telts sienas un sataustijis atverumu uzmanigi izlidu ara nakti.  Pilnigs klusums un tumsa ka zarka vaks bija parklats pari musu mazai, improvizetai nometnei.  Vajadzeja but tuvu ritausmai, jo es nevareju sadzirdet ugunskura spraksus.  Ari sargus, es tumsa nevareju saskatit, ne sadzirdet.  Pat nometnes vidu novietotie zirgi bija aizdomigi klusi un neizlaida ne skanu.  Viss bija sastindzis miera, bet kaut ka, pilnigi neizskaidrojami, es zinaju, ka vini ir seit.  Gandriz ar navigi slima cilveka atvieglojumu, pec daudzam murgainu sausmu izkroplotam naktim, es nodomaju – “Beidzot!”   Mes, tas ir, musu maza karavana, jeb parcelotaju grupa, kurai aiz man nezinama iemesla, es biju pievienojies, virzijas rietumu virziena, tas ir uz prieksu, katru vakaru, skatidamies milziga rietossa saules diska, tuvak musu merkim, un es, godigi sakot, nezinaju, kas tas ir, loti lenam, man bija gruti pateikt cik nedelas vai menesi jau bija pagajusi no musu celojuma sakuma.  Viss bija parverties tikai kaila ceriba tikt pari milzigajiem klajumiem un tad, peksni, itka no nekurienes, nekad nebeidzosamies, draudigiem meziem.  Bailes bija musu visu acis.  Mes celojam, lielako tiesu, klusedami, jo istniba nebija, jau ko teikt.  Plans bija, cik iespejams, tureties tuvak piekrastei, ta ceredami, kaut cels no ta palika daudz garaks, palikt nepamanti.  Bet, ka saka, viss ir dieva rokas.  Ne no sa, ne no ta, es saspringu ka atspere.  Un tad peksni viss ari sakas.  Pilnigs haos ka milzu vilnis parvelas pari nometnei: gaisa lidoja degosas bultas, griezigi saucieni piepildija klusumu, tumsi stavi ar kalkainiem maliem nosmeretam sejam un augumiem nesas ar naves graciju pa nometni, ar lapam aizdedzinadami visu, ko vien vareja: teltis, ratus, segas, kulbas, drebes – nometne isa bridi parvertas liesmojosa ziemassvetku eglite, apjukusas, samiegojusas sievietes un berni, un viri skreja nesakarigi, surpu turpu, lai tikai peksni salimtu ar bultu kakla jeb zem asa cirva sitiena, sargi, acimredzot, bija aizgajusi aizsaule, jau, klusuma, sad un tad, tumsa atskaneja nesakarigi savieni, bet bez konsekvences, un man bija skaidrs, ka neviens dzivs no mums nebija domats astat.  Asa, lipiga asinu, dumu un tauku, es domaju ta naca no indianiem, smaka piepildija gaisu.  Tiesi tai mirkli, kad gaisa izsavas pirma degosa bulta, es pieliecies nesos pie zirgiem un centos paslepties starp tiem, kas satrakojusies gardza, sava nespeja fiziski izteikt savas emocijas.  Ar sausmas ieplestam acim, lukojoties apkart un meklejot kadu man izdevigu momentu, es lenam atseju vienu no zirgiem un tad, peksni, uzlecis tam virsu, nepratigi sitot to ar plaukstu, piespiedu to sanemties un aulot ieksa tumsa.  Jau dazas sekundes pirms man tas beidzot izdevas, es jutu un ieveroju ar acu kaktinu, ka esmu pamanits.  Kads jauns, gadus astonpadsmit vecs sarkanadis absoluta miera, bez steigas nolukojas man pakal, tad parskreja pari nometnei, atseja vel vienu zirgu, kaut ko izkliedza mezonigi uz parejiem no sava mezona mutes, tad uzleca tam virsu un ar atstradatu metodismu saka man dzities pakal.  Es meginaju skubinat zirgu un jat cik atri tas bija, man, iespejams.  Indiana parlieciba par savu parakumu un vinam jau zinoso iznakumu ka milzigs magnets parmaca manu ricibas iespeju, un vilka mani atpakal – tuvak un tuvak vinam, un samazinaja distanci starp mums, ieteikdama man padoties.  Es sapratu, ka vina prats bija daudz stipraks un asaks, un drosmigaks, ka manejais, un atrak vai velak, un ticamak, ka daudz atrak, sarkanadis mani panaks.  Izmisuma es iedomajos – “Vieniga iespeja ir okeans!”  Un pagriezis zirgu virziena, kur es domaju, kaut kur tumsa vajadzeja but okeanam, nesos turp.  Lenam ka dziestosa svece saka svist gaisma.  Attalums starp mums palika arvien mazaks, kad peksni zem zirga kajam, es sajutu mikstas piekrastes smiltis un dazus mirklus velak, es ieraudziju tumsu, pulsejosu okeanu, dekoretu ar zilganam putu verpetem.  Es nesos pilna atruma, tiesi ieksa okeana, neko nedomadams.  Kad zirga pakavi saka skaidit udeni, tai pasa mirkli man par galvu parlidoja mazs cirvitis, labi, ka es pieliecos, un izzuda tumsa, nemierigaja udeni.  Es pagriezu galvu atpakal un sapratu, ka indianis bija kadus piecpadsmit, divdesmit metrus no manis, vins skatijas uz mani ar to pasu dzelzs mieru un parliecibu, ka pirms tam, un labaja roka sarkanadis tureja ikska resnuma mazu skepu, likas, ka vins ar savu izkrasoto seju pat miklaini smaidija, itka, meginadams mani nomierinat – “Te nav nekas personisks!”  Es skaidri vareju saskatit divas, tris pelekas spalvas vina taukainos, melnos matos, kaut kadas krelites ap kaklu, atskeltu kraukla sparnu, kas lekaja augsup un lejup piestiprinats pie vina adas biksu saniem, un vinam bija plikas pedas.  Atri palika dzils un, nu jau, mes abi, viens aiz otra, peldejam dzilak, un dzilak tumsi sarkaniga okeana, turoties pie zirgu krepem.  Lenam, bet neatvairami indianis tuvojas man.  Ik pa bridim, es palukojos atpakal un vienmer vins smaidija savu akmens cieto, miklaino sarkanadas smaidu.  Vilni palika arvien lielaki un tad mes sakam supoties tajos augsup, lejup ka pankukas uz pannas, ko kads censas nesekmigi apgriezt.  Es jutu, ka mans zirgs pazaude pedejos spekus, bet tam laikam nebija vairs nozimes, jo indianis bija man gandriz vai blakam.  Un tad naca milzigs, putojoss vilnis, kas zina, varbut, devitais, es neskaitiju.  Mans zirgs pilnigi pazuda zem udens un es sapratu, ka diez vai tas sanemsies, lai atkal iznirtu virspuse.  Es pagriezos atpakal, vilna speks bija atsviedis mani atpakal tiesi blakus indianim, kas tiesi, tai, mirkli velas vinam pari, aprakdams vinu un vina zirgu.  Vienigais, kas regojas vilna galotnes virspuse, kadus trisdesmit centimetrus virs udens ka boja, jeb ka antena bija izslejies sarkanadas skepa gals.  Pat taja bridi, atmina neaizmirstami iespiedas skaisti un efektivi, prieks nogalinasanas, veidotais skepa uzgalis, ta proporcijas, nopuletais koks, kas palika sauraks pie skepa uzgala.  Es atlaidu vala savas kajas no zirga, kas izzuda dzelme, budams aprakts no vilniem, pagriezos pret skepu, kas izslejas ara no udens, satveru to sava plauksta, cik ciesi vien iespejams, un ar neizveles un vienigas iespejas speku, kas nogalina bailes nolauzu to, nu jau, turedams atlikuso skepa dalu sava roka.  Tiesi tai bridi, taisni un perpendikulari, vel arvien uz zirga ka zemudene no udens izsavas indiana kermena augseja dala, vel arvien turot roka nolauzto, atlikuso koka dalu no skepa.  Es satveru ciesi savejo dalu, atvezejos un ietriecu to vina sirdi, un tad atkal liels vilnis parvelas mums abiem pari.  Es ieniru dzilak udeni un pec briza meklesanas atradu, un satveru indiana zirgu aiz krepem, un ravu to uz augsu, indianis bija zudis vilnos.  Uzrausies zirga mugura, drebedams no aukstuma un visa pareja, un tad mazliet nomierinajies un atkal sanemies, supodamies milzigos vilnos, es saku virzit zirgu uz krastu, bet horizontali krasta linijai.  Ta mes abi peldejam kadu laiku lidz es nolemu, ka laiks doties uz krastu un ir laiks pienemt, un apnemt, un apskaut manu nakoso dzivi, un laimi vienalga, kas ari ta nebutu.

SKOLOTAJI

Acimredzot, ir gruti vai pilnigi neiespejami, pirmamkartam, noticet un tad saprast iemeslus un motivus sapratnei, kuru tu neesi spejigs, ne, aptvert, un, nepat, intuitivi tuvoties tai.  Un lidz ar to, daudz, kas, liekas mulkigs, izdomats vai labaka gadijuma – mistisks.  Es nekad nebusu isti dross, vai ta bija vinu apzina, kas radija mani, kaut gan, tam, es neredzu pilnigi nekadu iemeslu vai vajadzibu, jo viniem es nebiju vajadzigs un, pie tam, es nevareju but izmantojams, neviena veida, ko es, pats, butu spejigs izdomat, vai, varbut, tas biju es, jeb manas izteles speks, kas apstiprinaja savu iespejamo potenci, kas pat tad, ja, tas ir ta, neko neizskaidro.  Varbut, ta bija lielsirdiba, bet, noteikti, ne zelastiba, vismaz, ka mes to saprotam, no vinu puses, bet tas bija drosi, tik daudz, ka tam bija sakars ar mani, tam absoluti nebija nekads sakars ar mani, vienigais, ko, es, vel, varetu pieminet, ka es, atkal, nebiju es, kas ir burtisks un precizs sakums: jebkuram izplatijumam: – tas ir, jebkuram, apgusanas un macisanas procesam, ja ar vardu “macisanas” mes saprotam aktivitati, no kuras tu nemegini izspiest jebkadu personisku labumu.  Bija nakts.  Dienas karstums bija mazliet atlaidies un atdevis visu vietu skanam, kas piepildija tropiska meza apkartni ka zooligiskais darzs, kas beidzot apreibis no brivibas ir nolemis uzdzivot, ka dienu pirms.  Vini bija divi.  Vini, klusedami, sedeja ap gruzdosu ugunskuru, skrubinadami kada putna atliekas uz atlikusajiem kauliem.  Mana paradisanas vinos neradija nekadu izbrinu vai interesi, itka es nemaz nebutu.  Noburbinajis tikko saprotamu “Hello!”, es apsedos, ta, patalak no viniem un pec ilga briza, pacelis acis, es neuzkritosi centos aplukot tos.  Kas, protams, nemaz nebija neuzkritosi.  Vini sedeja basam, netiram kajam un vienigais apgerbs bija isi sorti un nenosakamas krasas, veci t–kreklini.  Viniem, abiem bija ne gari un ne isi, melni mati, un melnas usas.  Man ir gruti aprakstit vinus, jo viss, par viniem, bija parastaks par parastu un manam acim pilnigi nebija, kur piekerties.  Vini bija ne jauni vai veci, vini vareja but, zemnieki, bet, kautkas lika domat, ka drosi vien nebija.  Sejas likas loti dzivas, bet, tai pasa laika, tam nebija nekadas ekspresijas, kas atlautu jebkadus spekulativus minejumus.  Vinu kustibas nebija ne draudigas, ne draudzigas un ne neizskaidrojamas.  Un, tomer, es sapratu, ka esmu uzdrosinajies par daudz:  tas ir, pirmamkartam, sadi verodams vinus un tad meginadams vinus aprakstit, sava galva, sada veida – ar dubultpozitivu vai dubultnegativu, jo kaut ka, es zinaju, ka viss ir pavisam savadak.  Un ta, mes sedejam cauri naktij, jeb precizak, ta es sedeju, ar viniem, kuri ar nevienu vardu, vai kustibu neatzina manu klatbutni, lidz, es pienemu, parguris, es iekritu dzila, melna miega ka nakts, kas bija ap mums.
Es pamodos, guledams slapja, rasas pilna zale un kautkur, jau, spideja saule, vel nevaredama izlausties, cauri biezi noauguso koku lapotnem.  Kadu gabalinu talak staveja abi, vini, gatavi doties cela.  Vini skatijas viens uz otru un kluseja, jep precizak, vini sarunajas, neatverdami mutes, un neizlaizdami nekadas skanas, un, kas bija pats jocigakais, ka es, bez pulem, vareju vinus saprast.  Tagad, es domaju, tas bija sakums apmacibam.  “Atstaj vinu seit.  Ta ir labak” – teica viens.  “Ja, bet vins ir seit” – teica otrs.  “Nu, paskaties tacu uz vinu, vins nav to verts, tur nav materials, tu tacu to zini, tas ir pilnigs bezprats nemt vinu lidzi” – teica viens.  “Ja, tev vissticamak ir taisniba, bet tomer, varbut, ka mums ir, vins janem ar mums” – teica otrs.  “Viss, tacu ir pilnigi skaidrs.  Ta ir viena laika teresana” – teica viens.  “Bet, varbut, tomer, par spiti visam, tur ir kada iespeja?” – teica otrs.  “Vins tapat nekur neaizies, bez mums vai ar mums.   Es tev saku, es neiesu ar vinu, itin nekur” – teica viens.  “Nu, es tevi ludzu, soreiz!” – teica otrs.  “Kapec?  Kada blusa tev, soreiz, ir iekodusi?”  Otrs kluseja.  “Nu, labi, dari, ka tu gribi, tava atbildiba.  Tu zini, ko es domaju, un vienalga, man nav nekada sakara, ar visu to!” – un to pateicis, vins pagriezas un devas pa sauru taku, kas pari uzkalninam devas ieksa meza.  Otrs, nepaskatijies uz mani, sekoja otram.  Es uzmetos kajas, noskurinajos un ieturedams distanci, ka sunelis metos pakal viniem – pa pedam.  Ka zosu gajiena, vini pa prieksu un es, kadu gabalinu iepakal, mes iegajam brinumaini skaista meza.  Taka, nesteidzigi, vijas caur samtainam sunam un ar keburainiem kokiem noaugusam, nelielam klintim, caur krumajiem un samudzinatam lianam, kas karajas no augstu virs mums izzudosam, sarkanigu koku, stumbru galotnem.  Ik, pa bridim, pa taku nebedigi lekaja saules zakisi.  Mes gajam klusedami, lidz sasniedzam maigu, dazus metrus platu strautu, kurs taluma, cik vareja redzet, teceja lejup no zaliem augiem un algem noaugusam, lezanam terasem, zikuratam lidzigam kalnam.  Lidz potitem, iekapusi seklaja strauta, preteji tecejumam, mes solodami vesaja udeni, devamies augsup uz kalna pusi.  Kautkad, tad, mierigas strauta calonas ieaijats un saules staru apzilbinats, es parstaju lukoties apkart, un mani parnema maiga virmulosana, ka esmu strauts pats.  Tad, es sajutu, ka, kautkas, neticams atrodas man tiesi blakus, pie labiem saniem.  Samiedzis acis, es palukojos pa labi: man blakus, mierigi, parliecinati, ka var, vienigi, but no neticama speka, viegli rukdama, soloja melna pantera, supodama asti.  Es biju, gan nebiju, nobijies, jeb varbut, es sapratu, ka vienigais, ko es varu darit, sada situacija, ir izlikties, ka viss ir absoluti normali un, ka, ta, tam, vispar, butu jabut.  Sad un tad, pantera pacela savu galvu un palukojas uz mani ar savam kristala acim, un es atturedamies no velesanas begt, cik kajam jaudas, turpinaju atkartot – “Viss ir, ka tam jabut un nekur, jau, tu nevari aizbegt!”  Pec dazu minusu solosanas, mazliet pieradis pie situacijas, man pieleca, ka no panteras uzvedibas dvesa, kads nesaprotams humors, ko es nevareju izprast, lidz nedomadams ne varda, es paskatijos uz gandriz divus metrus garo dzivnieku, un apgaismojos, ka pantera ir viens no viniem, un, protams, ka melna pantera, supodama savu asti, uzreiz, ari, saprata to, pavisam labi.  Mes sasniedzam treso strauta terasi un manam acim paveras atverums meza, kur taluma pacelas milzigas klintis, ka talas, nerealas, milzigu pili sargajosas sienas.  Blakus, ausis plesot, griezigi ka zagis, iekercas kads putns.  Pagriezies un paskatijies, uz pari strautam nolikuso koku, es ieraudziju govs izmera kraukli, kas tupeja uz viena no milzigiem zariem un skatijas uz mani ar trakuma spozam acim.  Intuitivi, es pienemu, ka, tas ir viens no maniem skolotajiem, bet, no ta, manas sausmas nemazinajas.  Krauklis kerkdams, skepejot gaisu, pacelas, milzigos sparnus supodams un izgaisdams taluma, bet patiesibas labad ir jasaka, jo talak no manis tas lidoja, jo lielaks tas palika.  Sasniedzis taluma milzigo klinsu sienu, tas ielidoja taja ieksa, parverties par milzigu, sastingusu, sparnus izpletusu, kraukla skulpturu.  Un tad, kad man sirds saka sist mazliet lenak, milzigais akmens putns saka vicinat savus akmens sparnus, maldams milzigo klinti ka milziga zivs udeni.  Es, bez domasanas, varbut, es kliedzu, izlecu no strauta un tad nesos pari terasei, un kokiem noaugusajai nogazei.  Es metos ieksa meza un skreju, un skreju, bez virziena, domasanas, un bez sajutam, lidz peksns, apdulinoss dures sitiens, tas ir pedejais, ko es pamaniju, lika man pazaudet samanu.
Es atguvos, guledams uz mutes, pustumsa, tad meginot pakusteties, es sapratu, ka manas kajas un rokas ir sasietas ar rupju, locitavas griezosos virvi.  Kautkur, tuvuma sprakskeja uguskurs un gaiss bija pilns ar specigu, atbalsi nesosu, metalisku zvadzonu.  Uzmanigi palukojies augsup, es ieraudziju, ka atrodos kada veca, griestu iegruvusa templa drupas.  Tas bija pilns ar dazadiem personaziem.  Ka es velak centos saskaitit, ap divdesmit.  Lenam, es saku novertet savu situaciju.  Es biju nosviests viena no telpas attalakiem sturiem, aiz akmenu kaudzes un pec britina es sapratu, ka uzreiz, es, te, nevienu, uz so bridi, seit neintereseju.  Personazi par kautko aktivi zestikulejot, diskuseja, stavot pie iespaidigi apkaltas, atvertas koka lades, kuras sastavu, del lades atverta vaka, es nevareju no savas pozicijas ieraudzit, ka es sapratu spaniski, ko es nesaprotu, ta ka, talakais atstasts ir, ko nu, es, no ta visa, vareju izlobit.  Vinu spidosas krusu brunas, mazliet akstigas sautenes, zobeni, baltas, sakruzotas mezgines uz parejo drebju melna fona un metaliskas riekstu caumalas, kas iekapsuleja kalsnas ar izkamejusam usinam, un kilbardinam ierametas sejas, radija nekadas saubas – tie bija konkiskadori.  Vienigi vinu absoluta realitate nelava man atkal pazaudet samanu.  Tur ari bija, kads paresnaks, mazliet savadaks personazs, melna tunika ar snori ap vidu, ar milziga izmera krustu roka un izdzitu plekiti galvas vidu, kas ka lapsa mezdams apkart acis, atkartoja visu laiku vardu “Deus”.  Jasaka, ka visi personazi izskatijas loti determineti, koncentrejusies un nezeligi, bet kaut ka, pavisam, savadak, ka es izpratu sos vardus.  Vini izskatijas, ka ir gatavi, ar dieva paligu, darit pilnigi jebko, lai sasniegtu to, ko grib vai iecerejusi.   Mani parnema sajuta, ka si bija letala situacija, ne tikai prieks manis, bet prieks ikviena no mums.  Tad peksni, caur izbrukusu caurumu siena, jeb kas kadreiz bija bijusas durvis, divi, metalisku atbalsi nesosi personazi, iegruda izbijusa templi manus abus skolotajus.  Es atvainojos, ka uzdrosinos tos ta saukt.  Tas radija vispareju uzbudinajumu.  Vini, abi izskatijas tik pat mierigi, ka kad, es vinus pirmo reizi ieraudziju, edot pie uguskura.  No vinu sejam nebija nolasams nekas un vini kluseja.  Kas pec kada briza, ka man likas, kautka loti satrauca konkiskadorus.  Tie plaukaja, grustija vinus, sita ar skepu turekliem un tad viens no tiem, kas izskatijas vislabak gerbts, ar vanaga seju, ar asmens aukstumu, skatijas viniem acis un starp daudziem citiem vardiem, ko vins teica, vins atkartoja, daudzas reizes, vardu “Aqua”.  Bet, vini, abi, ta vien, staveja savos sortos un t-kreklinos, un pilnigi bez izteiksmes, un pat neskatijas nekur.  Tad personazs ar vanaga seju uzdzirksteloja ka divi krami sasisti viens pret otru un kaut ko cieti izgruda caur zobiem.  Tad parejie nogaza vinus, abus, kas nemaz nepretojas, uz zemes un tad citi divi panaca uz prieksu ar cetram, apmeram piecpadsmit centimetru garam kantainam naglam, un panemusi dzelzs gabalu, ar memam acim, tie klaudzinot, iedzina abas naglas lidz galam vinu, abu vaigu kaulos.  Viens ar vanaga seju pasmaidija.  Ar neredzamam dusmam, vini, abi izravas no rokam, kas vinus, abus tureja un uzleca kajas.  Visi personazi atspraga no viniem ka sanemusi elektriskas stravas sitienu.  Viens ar melno tuniku, acim griezoties ka atvariem, pacelis, tureja krustu pret viniem, abiem un kautko purpinaja.  Varbut to vini teica sapniski, to es nezinu, bet vinus, abus, es sapratu bez runasanas.  Vini abi kliedza – “Tas ir, ko jus gribat?!  Ja, tas ir ko jus gribat?!”  Un tad, viens no viniem, paskatijies apkart ar acim, kas likas varetu redzet lidz izplatijuma beigam, iesaucas –  “No si briza viss metals, kas ir uz sis zemes izzudis!  Metals vairs neeksizte.”  Un viss, kas bija metals un bija  izgatavots no metala izzuda.  Tai bridi sakas neprakstams haos un panika.  Vienigi vini, abi izskatijas tik pat mierigi, ka kad es vinus ieraudziju pirmo reizi.  Tad vini, abi vel mierigak piebilda, stavedami, nu jau, bez naglam vaigu kaulos, ko sapratu tikai es – “Bezpratigie, jus to beidzot sagaidijat!”  Un tai bridi, naksnigas debesis virs templa drupam atveras un pielija ar neskaitamam, neaptveramam gaismam, kas ar nebeidzamam gaismu kaskadem gazas lejup uz mums.  Es biju tik loti, tik loti laimigs un saucu – “Ura! Ura! Ura!

KLOSTERIS

Tapat, ka zale vienmer bus zala, kamer ta bus zale, ta neizskaidrojamais, vienmer, bus neizskaidrojams.  Atskiriba no nebutibas, butiba, man ir gruti izskaidrot visu, kas ir izskaidrojams, tas ir par mani: tas ir, ka es jutos, jutos, jeb jutisos, jeb ka tas jutas.  Man ir gruti aprakstit savu vecumu vai jaunumu, vai ka tie slepjas, viens aiz otra.  Un kur, ka tu zini, kas padara tevi jaunu, un kur, ko tu zini, kas padara tevi vecu.  Interesanti, kur un ka, tas viss, kopa, noslepjas.  Mans bija viss, un es vareju priecaties par neko, es nebiju vientuls, un es biju viens, kopa, un nebija kautkas, jeb tada vieta, kas es gribetu but, vai kur es gribetu noklut, vai kaut kas tads, kas es negribetu but, vai kur es negribetu noklut, es nebiju sadalijies laika un nelaika, un viena notikuma sakariba ar otru, neizraisija, mana prata, nekadu nozimigu sakaribu, ka vienigi atminas par nesakaribas uzturesanu, un, prieks manis, viss bija par brivu, ja par brivu var saukt stavokli, kura nav tevis raditas konsekvences, un ja tur ir, tad tas ir pa brivu, un kas par brivu, tas nav tavejais, iznemot apkartejo, bet, kas ir apkartejais, ja, ne, tas, ka, kas ir; bet tas bija, ka tas bija un ta ari bija ta nakts, kas bija mums apkart, kad es tiku uzmodinats un samiegojies, apgerbts un aiznests uz autobusu, un mammas skupstits, ielikts taja.  Vina vel, ko ari teica, iespieda ietitas sviestmaizes man sauja un tad izzuda nakti.  Es laikam, klusi raudaju.
Mes sakam loti agri no rita.  Tas ir, protams, kas zina, kad viss sakas vai beidzas, vai tas bija pirms tam, vai pec tam, vai ta ir tala pagatne, vai tuva nakotne, vai tas ir tiesi tagad, kad sezu, viegli kratoties, tumsa, autobusa un esmu laimigi atlauts, no pieaugusiem, tamdel, kamdel, es nezinu, kapec, es biju izskirts no maniem vecakiem un mana brala, sedet blakus soferim un skatities ka logu tiritaji tira stiklu no lietus, un tumsa tiek stumta uz prieksu no diviem gaismas kuliem, autobusa prieksa, un tad, pagriezies atpakal, neredzet neko – tikai just un dzirdet iesnaudusos kermenus, un klusinatus vardus, itka, mes visi peldetu tumsa, kurai nav beigu un ne sakuma, bet kura nes sevi kadu milzigu, nozimigu noslepumu, kas kautka, vel, nebudams atklats, jau pilnigi bija visu parvertis, jeb, varbut, tiesi pasreizejo bridi, es domaju, ka piedzivojumu, kautko nezinamu, kautko jaunu, kas, protams, nozime sesgadigam puikam – man gribot nevareja dot daudz vairak ka sesus – daudz vairak ka klusinatas, tramigas balsis, kas ar apspiestiem pusvardiem apsprieda kautko, loti lielu un svarigu, kas bija noticis kautkur, kautkad nesen, un, kas, kautka, ietekmeja mus visus, ari mani, kaut kada neredzama veida, un kaut ka bija loti bistams, mums, un, pie tam, pilnigi neredzams, un nesas pa gaisu ar veja sparniem, atrak ka putni.   Tam vajadzeja but, ka, kadam lielam, magiskam trikam no televizijas, jo, ja, pat, neviens nebija redzejis to, visi kaut ka zinaja par to, un, pietam,  vienu un to pasu.  Tam vajadzeja but izdomatam un raditam no pieaugusiem, jo, vienigi, vini izdomaja pilnigi visu, ko es nevareju, ne, iedomaties jeb saprast.  Kautgan, atklati sakot, lielako tiesu, izskaidrojumi, tikai, nozimeja, cik es tos sapratu: kope un imite mus visa, un pilnigi visu, ko un ka mes daram, un te es domaju, pirmamkartam, tevu un mati, ja tadi vel ir, un tad visus parejos; bet so un sito, un ari sito, tu nedari, ta, ka mes, jo tas nav labi, bet slikti priekss tevis, un par to tiks sanemts sods, kas, pat, priekss pieaugusajiem vajadzetu skanet pilnigi dulni.  Pilnigi iespejams, jo man bija labs deguns uz apmanisanu, tas viss bija izdomats, tikai, lai es sedetu klusu un nedziedatu, un nesistu plaukstas, un nesmietos, un netraucetu visiem gulet, kaut gan, soreiz, man ta nelikas.  Likas, ka bailes bija sajaukusas kopa ar lietu un ar zalo gaismu, no autobusa kontroles panela, kas apspideja sofera acis, kuras lukojas lenam austosa rita ar iebaidita dzivnieka skatienu – vel tik viena, visu kontrolet pieradusi seja.  Ta likas, ka uz si autobusa, es biju pats mazakais, jeb ka to pareizi saka – jaunakais?  Kautkur aizmugure, gandriz nedzirdami, kikinaja, kadas desmit, padsmitgadu vecas meitenes, ko parejie, aiz svina parklatam dveselem, neuzdrosinajas apsaukt un visi parejie bija vienkarsi nobijusies.  Es laikam iesnaudos uz kadu bridi, jo pamodies un paskatijies caur, nu jau, stavosa autobusa logu, es ieraudziju, blavi sarkaniga pustumsa, visas sievietes saliekusas, curajot, maza, vel arvien zala, grava, padsmitnieces ari, kopa ka piles, slepjoties garaja zale, un paskatijies uz otru pusi, es ieraudziju, tiesi tapatas, visus viriesus, un vinu nebija daudz, ka starkus, visus pagriezusos preteja virziena no sievietem, iznemot soferi, kas atradas tiesi pie mikla gaisa kupossa autobusa un smekeja cigareti.  “Nu, mazais, lec tik ara un nokartojies, nakosreiz, mes tikai stasimies pec dazam stundam” – soferis, caur atvertam durvim, teica.  Es izkapu no autobusa, paskatijos uz sieviesu pusi, tad pagaju uz viriesu pusi, dazus solus, un tur pat ari cela mala pacuraju.  Aizpogajies, es pagriezos un ieraudziju, pirmo reizi, padsmitnieces ar sartiem vaigiem, nakam man tuvak, man vinas likas par daudz lielas ka spelu partneres, bet tomer patika, es nekad nebiju redzejis tik daudz jaunas sievietes kopa un, vismaz, vinas smejas.  Skali irgodamas un ignoredamas visu, ari mani, smejejas kapa atpakal autobusa.  Es sekoju vinam un apsedos, atkal, blakus soferim un ar acu kaktinu veroju sadrumusos, apjukusos, pieaugusos, kas, viegli stenedami, kapa atpakal autobusa.  “Nu, ko, mazais, atpakal cela!” – soferis skali teica un pirmo reizi pasmaidija, un nesagaidijis atbildi paskatijas atpakal, iedarbinaja motoru, un  autobus atkal saka purpinat uz prieksu, nu jau, caur aukstas rudens saules pielietam debesim un rasas klatu zemi, mes devamies kautkur, kam noteikti, vismaz, vajadzeja but, nu jau, esosam piedzivojumam.  Logi lenam saka atsvist, neskaitamas, mazas udens lasu upes ripoja uz leju, gar saules pielieto stiklu, un likas, ka visparejais gars jeb stavoklis uzlabojas, un, ik pa bridim, gaisa saka pacelties balsis, un kajas, un rokas.  Sarunas palika arvien dzivakas un man saka palikt garlaicigi skatoties uz vienmulo, preti skrejoso celu, un paludzis soferim atlauju, es ierapos, atmuguriski, salona, un apsedies tuksa vieta, perpendikulari, blakus vienai no meitenem, kluseju un supoju kajas.  No si briza, es parstaju lukoties ara pa logu, bet viss tik un ta bija loti interesanti.  Atbrunotas no mana mazuma un jaunuma, lielam zalam acim un cirtainiem blondiem matiem, kautkur, dzili mates instinktu knudinadas, meitenes nenoturejas un ieinteresetas saka prasit man daznedazadus jautajumus, par mani, un ka es esmu nokluvis uz si autobusa, un, kapec es esmu viens, un, ta talak, uz kuriem es devu visvairak izdomatas atbildes, ko es vareju izdomat, neticami, bet vinas visam noticeja, mana smaida apstiprinatas.  Un ta, mes lenam iepazinamies.  Ari vinas man stastija, kaut ko, par kaut ko un ko, es uzklausiju, un tik turpinaju smaidit, skatidamies uz vinam, mazliet galvai reibstot, sukaju, vinu dotas, bonbongas, lukojos griestos, un, visa visuma, jasaka, es saku justies daudz, daudz labak.  Parejie, aizmugure, turpinaja parspriest, jau, notikuso pagatni un vel nezinamo nakotni, bet es, beidzot, atkal aizmirsu par laiku.   Autobus peksni piebremzeja, bija pienacis vels pusdienas laiks un tad lenam iegriezas kada, maza, sanus, dievs zin, kur vedosa, celina, un atkal pec kada briza, autobus, nu jau, otro reizi, apstajas.  “Essen!” – smiedamies un izbaudidams savu humoru, skali iesaucas soferis un atvera durvis, un mes visi izkapam caur prieksejam, un caurpakalejam  durvim, un, tad pagajusi kadu mirkli pa celu, mes apsedamies blakus esosa lauka uz puku pilnas zales, un skatijamies uz bezgaligi atvertam debesim, virs mums.  Ah!  Tad mes sakam est sviestmaizes.  Saule pieleja musu, visu sastingusos loceklus ar maigu siltumu, visi mazliet atsvalbinajas, mazliet atkailinajas, visapkart civinaja putni, no apkartejiem krumiem un maziem kokiem, un bija, pavisam, gruti iedomaties, ka mums varetu pa gaisu, pa sim skaidram debesim, dzities pakal, kas pilnigi neredzams un loti navigs.  Padsmitnieces, kikinadamas, uzaicinaja mani pievienoties un sedet viena barina ar vinam, un cita caur citu, piedavaja man gabalus no dazadam, loti garda izskata kukam, majas pagatavotam un ari kafiju no termosa, ko es vel nebiju atlauts dzert.  Es biju galigi noreibis no visa jauna, no padsmitniecu uzmanibas, plasuma man apkart, smarzam un saules, un apzinas, ka tur, nekad, nebus cela atpakal.  Tad, peksni, viena no vinam pasita uz augsu manu roku, kas tureja, jau otro kuku pie manas mutes, kas, nu jau, sabruka uz manas sejas, tad otra parava mani aiz kajas, vinas smejas, es smejos un uzlecu augsup, paravu vinu, to kas pasita manu roku uz augsu, aiz matiem, vina sakera mani ap vidukli, mana nokukota seja saskaras ar vinas seju, es spiedu ar mazam rokam pret vinas mikstajam krutim, parejas smejas, kads ieknieba man dibena, mana galva sagriezas ka akmenus malosas dzirnavas, tad, peksni, tur bija, vel, vairak roku un kaju, un kermenu, un seju, kas spaidija un grustijas, un smejas un sasaucas viena ar otru, un augstu celosas un tad kritosas smieklu saltis gazas, par mani, un es pa vidu, elsojoss ka kometa, tas ir moneta, ko visi parejie grib atrast, smejos, spiedos un plesos, caur vinu kermeniem, bezspecigi, un vinu mati bija, visur, ap mani, ka kristalizeta jura, lidz mana galva piesucas ka svame ar vinu matu, sviedru smarzu, un tad, tas viss eksplodeja mana esiba ka milzu sene, kas atradusi celu augsup vairs nevar apstaties, mikstie milzigie kermeni, spieda mani pie zemes, rokas rava mani uz malam, es vel meginaju kautko, pedejo, tad peksnas dusmas un pilniga nevariba parnema mani, es, tacu, biju puika, un es saku skali raudat, otro reizi, kops tumsi agra rita.

Es domaju, neviens tulit neskreja man pakal, kad es, brekdams, metos prom pa mazo celu un tad pari laukam, tapec ka, jau, no sakuma bija skaidrs, ka es neesmu, ne arvienu, no viniem, padsmitnieces bija soketas par manu emociju speku, samulsusas pasas par savu nenobrieduso, bet nesaubigi precizo varmacibu, kas, ka vienmer tas ir bijis, bija sajaukta ar interesi un daleju milestibu.  Tas viss, vienmer, parsteidza un ari sokeja mani, un ari es sokeju pats sevi, tados brizos.  Soferis domaja uz mirkli, varbut, skriet, neskriet, pakal, bet es nedomaju, un parejiem, viniem, bija pilnigi vienalga,  butdami aiznemti un parliecinati, ka tik mazs puika nekur talu neskries, paraudas mazliet, apvainots, un, galu gala, dzive ir dzive, un mazi berni nevar atlauties but vairak ka mazliet apvainoti, un, pie tam, es biju autobusa pilnigi viens, bez pieaugusiem, kuri nes atbildibu par mani, un, to ari, man, nu jau, vajadzeja apjegt – vienigais, ko neapjedza neviens no viniem, ka vini nebija pilnigi nekada cita, labaka situacija, ka es, un, ka man bija pilnigi vienalga – par jebkuru, un jebkadu veida aprekinu un, ja es esmu dusmigs, es nekad neizvelos lemumu, kas ir iespaidots no bailem vai lepnuma, tur ir tikai ka bulta, kas ir ielikta nostriegrota loka, mans, taisnigums, kas nav merits ar neviena cita taisnigumu, ko es esmu saticis seit, tas ir, kamer es esmu tik jauns, ka esmu mazakais.  Vienalga, ka tas bija: vai vini nolema, velak, mani meklet, vai ne, tad jau bija daudz par velu, jo vini visi, vai nu, gribeja apmulkot, vai, vismaz, vienadoties, ar laiku, kas ir visu mulku spele, prieks manis, un, tas nozime, ka viniem vienkarsi vairs nebija laika, ko teret uz manis, ja nu vienigi kaut ko iedomaties, kratoties autobusa, cela uz kaut kurieni, kur viniem bija apsolita drosiba.   Bet, es tikai skreju, lidz paklupis nogazos, tad piecelos un atkal skreju, tad, peksni, es saku iet pa celu, kas, nu jau, veda cauri mazam mezinam, tad nogriezies no cela, es iegaju meza un apsedos zem koka, sunas, snukstot un manai sirdij drebot, un tad lenam, atkal viss saka ienemt savas esosas vietas – es atkal vareju dzirdet dziedam putnus un visus parejas skanas, kas piepildija mezu, es atkal vareju redzet krasas, un tad, man liekas, es atkal iesnaudos, jo kad es pamodos, saule, jau, bija tuvu horizonta linijai, un nekas neliecinaja par neko, ko es biju piedzivojis pirms tam.  Pusgulus, es izvilku no kabatas saplicinatu, pedejo gabalu no sviestmaizes, apedu to un piecelos, notiriju savas dranas, aizgaju lidz cela malai, uzmanigi paskatijos uz abam pusem, lidz biju dross, ka neviens nav uz cela un ir pilnigi kluss, un tad izgajis uz cela, es devos, uz prieksu, cauri retam, eglu mezam, preteja virziena, kur kadreiz bija apstajies autobuss.  Mezs palika arvien retaks un tad beidzas, un cels sasaurinajas lidz takai, kas veda akmenaina, augsup vedosa klajuma, kurs bija nosets ar dazada izmera aitam, taluma, sur un tur, kas slinki ganijas un gremoja zali, un dazas, kas atradas tuvak, pat palukojas mana virziena, bet tulit ari zaudeja interesi.  Un, iznemot tas, es ne dzirdeju, ne redzeju nevienu citu, dzivu radibu.  Es devos pa taku augsup.  Pec briza, es skersoju mazu strautu, kur es padzeros, cik sirds karoja, apmazgaju sevi un tad devos pari strautam, uz prieksu.  Jo augstak, es kapu, jo stavaks palika, un ja, es palukojos lejup, tad nevareju vairs ieraudzit to vietu, kur es izgaju no meza.  Saule jau rieteja un es biju noguris, kad, beidzot, sev prieksa, aiz pagrieziena un netalu, es ieraudziju kadus tris metrus augstu, pussabrukusu akmens sienu ar smagam, puspavertam, vecam, pusloka veidotam, dubultdurvim, tas vidu un aiz tam, un aiz akmens sienas bija kaut kas vel.  Es uzmanigi piegaju pie pusvirus atstatam durvim un ieklausijies, paskatijos apkart, likas, ka tas nebija lietotas, atvertas vai aizvertas, jau ilgaku laiku, apkartne ap durvim bija noaugusi ar natrem, un dadziem, sur un tur, metajas dazas tuksas alus un plastika pudeles, uz koka durvim kads ar nazi bija ieskrapejis L + P = sirds, zem ta, kautkas uzpusts ar airosolu, neskaidrs, un tad vel zemak “Rache”, un tad vel “Es biju seit” un vel, kas neskaidrs.  Man likas, ka es varu dzirdet kadu kustamies otra pusei sienai.  No kaut kurienes, tam vajadzeja nakt no otras puses sienai, klusi, tikko dzirdami, atskaneja zvana skanas un bez domasanas, sanemies, es izgaju caur puspavertam durvim.  Kaut kads, pluskains, balts kunkulis izleca no garas zales, iebledamies paskreja man tiesi garam un aizsmaucis man aiz muguras, izzuda, ara, starp durvim, dipinadams pa taku lejup – vel viena dumja, nomaldijusies aita ar zvanu ap kaklu un uzkrasotu, roza pleki uz vieniem saniem.  Es paskatijos apkart – es staveju pagalma, noaugusa ar garu zali, kura  atradas kadas piecas, nu jau, sagruvusas akmens celtnes, ar daziem vel esosiem un daziem, jau, iebrukusiem jumtiem, kuri radija savas atkailinatas ribas, viens bija skaidrs, tas viss bija buvets sen atpakal, un tagad, te neviens vairs nedzivoja.  Pedejie, sarkanie saules stari lauzas cauri mazajiem atverumiem un caurumiem biezajas sienas, kas kadreiz, vismaz, dala no viniem, bija kalpojusi ka logi.  Virs vienas no celtnem pacelas, veja saskiebies, sarusejis, metala krusts.  Es nekad nebiju redzejis vai bijis, pirms tam, klosteri, bet es sapratu, ka tagad, es staveju vieta, kas reiz bija bijis klosteris un vairs nav.  Palika vesaks un es staigaju pa pagalmu, dazus metrus, apkart un ieksa, un ara no celtnem, pacelot kadus pamestus, nesaprotamus prieksmetus, tad nosviezot tos, un meginaju izteloties, kur butu visslabaka, un drosaka vieta, kur doties pie miera, tas ir gulet, sonakt, jo bija jau par velu noskaidrot, kur atrodas roza pleku, aitu ipasnieki, kad manu uzmanibu piesaistija kads paliels caurums siena, kas izradijas, kaut kas ka, tunelis, vai kas, kas, likas, veda kautkur, un kas bija, pats, tas jocigakais, pie ieejas, taja, atradas nolikts saiskis ar mazam, tumsi orandzam svecitem un serkociniem, un, pie tam, tie bija sausi.  Serkocini ari bija viena no tam lietam, ko es nekad nebiju atlauts aiztikt.  Es iebazu kabata svecisu saiski, pasmaidiju un aizdezinaju vienu no serkociniem, tad pasperu divus solus tuneli, tas ir tumsa, un skatijos, ka tas izgaismoja sausu, zemu, no kiegeliem un smiltim buvetu eju, kas izuda tumsa, un tad, es izgaju ara, atpakal pagalma, staveju gara zale un skatijos apkart, un klausijos, ka nolaizas maigs, agra rudens vakars, un teicu sev – “Tas viss ir, ka tas ir”.  Lenam palika arvien tumsaks un mana prata, es biju, jau, nolemis gulet, mana pedeja atraduma tuneli, kad man likas, ka es dzirdu klusu, gandriz nedzirdamu, itka, vairakas balsis kopa, dziedasanu, kas naca kaut kur no talienes.  Es ieklausijos, pagaju uz vienu un otru pusi, mekledams skanas avotu, un jautadams sev, vai es to visu patiesam dzirdu, vai radu pats, iespaidots no visa, kas bija man apkart.  Nenonacis pie nekada sledziena un pamata nolemis, ka ta bija halicunacija, es devos atpakal pie tumsa cauruma, ar sapluktiem krumu zariem manas rokas, ko es domaju lietot ka paklaju zem manis.  Nonacis pie tunela un uzdezis sveciti, saliecies, es devos ieksa, vilkdams zarus aiz manis, un tad, man, peksni, likas, ka dzirdu dziedasanu daudz skaidrak, ka pirms tam.  Otro reizi izgajis ara, aizsargadams svecites liesmu ar manu plaukstu un klausidamies naksnigajas skanas, es lenam nacu pie apzinas, ka daudzbalsiga dziedasana naca kaut kur talu un dzili no manas izveletas gulvietas.  Ja, viss, protams, ap mani, butu bijis, kaut biskin, savadak, es butu bijis loti nobijies, bet, ta ka, viss bija, ka tas bija, tad si, taluma skanosa dziedasana saka izlikties arvien vilinosaka un skaistaka, un kaut ka apslapeja manas bailes, un pasam sev nemanot ar sveciti roka, es, nu jau, devos dzilak un dzilak tuneli, jo mana interese bija parvarejusi, so jocigo, neizskaidrojamo situaciju un manas bailes.  Un, man par brinumu, gaiss tuneli jutas spirgts.  Es atkal pazaudeju laiku, es nezinu, cik ilgi es gaju, lidz es sapratu, ka esmu apakzemes labirinta, kautgan tas izskaidrojums nebutu precizs, es biju, itka, kada milziga, pazemes bisu stropa, kur visas ejas jeb tuneli bija savienoti vieni ar otru, un, ja labirinta ideja bija tevi apmanit, tad likas, ka seit, viss kalpoja pilnigi pretejam merkim: bet, protams, tas nepadarija un nepataisija staigasanu par tuneliem, kas gandriz, ik pa daziem metriem, bija savienoti ar citam ejam, kas atkal perpendikulari, jeb zem kada cita lenka, bija atkal savienoti ar kaut kada savadaka lenki, savienotiem tuneliem – vieglaku jeb mazak bailigu vai vairak iedrosinosu.  Bet, jebkad, kad mana sirds bija gatava padoties panikai un bailem, es apstajos, klausijos dziedasana, kas briziem palika skalaka un briziem klusaka, un nomierinajos, lidz es sapratu, ka man ir, tikai, pilnigi, ar visu uzticesanos, sada tumsa, logiski nesaprotama situacija, jauzticas manai sirdij un manam ausim, un jamegina doties turp no kurienes skaneja dziedasana.  Man radas sajuta, ka es negribot, devos arvien dzilak, sini bisu stropa, aizdedzinadams, nu jau, desmito sveciti, kad es saku ieverot, ka dazas vietas, tunelu sanos bija mazi, cetrsturainas formas logi, caur daziem, es meginaju ieskatities ieksa, atklajot padzilinajumu, kuru iekspuse atradas vairaku stavu, koka lavas, un dazi padzilinajumi bija tuksi, un dazos vel guleja tumsas drebes, satitas, izgindusas figuras, kads varetu teikt liki, un dazas vietas, sienas bija izlaustas, itka kads, nesen, butu izgajis cauri tam, likas, ka, pat, putekli vel arvien virmoja, parsteidzosi svaigaja gaisa, lidz, man, peksni, ka no gaisa, uzausa nojausma, ka es esmu apakszeme, kur, kurs zin, cik ilgi, bija glabati svetie, kas gaidija uz savu apsolito stundu.  Es staveju un centos elpot, pavisam, mierigi – “Lai, nu, no ka, bet no svetiem baidities man nevajag!” – es sevi nodomaju.  Es uzmanigi ieklausijos un saku, atkal, sekot un meginat tuvinaties skanas avotam, kas lenam, iedrosinot mani, palika ar vien dzirdamaks.  Es aizdedzinaju jaunu sveciti un pagriezos, viena no daudzajam ejam, kad, peksni, sev prieksa, es pamaniju gaismas atblazmu, sastindzis un sasprindzinajies, es beidzot izskiru stavu, ieskautu melnas, garas drebes, ap kuru virmoja blava gaisma, tas atradas kadus metrus man prieksa, tomer, es nejutu nekadas bailes, jo kautka neizskaidrojami, es zinaju, ka ari tas,stavs, devas tur, kur es devos, aiz kaut kada, slepta, man nezinama, bet identiska iemesla.  Es nemeginaju tuvoties tam un tas nekad nepaskatijas atpakal.  Es sekoju tam, jo likas, ka tas, kautka, juta labak, ka es, kur mums bija jaiet, pec briza, peksni, kaut ko sajutis, man aiz muguras, es uzmanigi pagriezu galvu, atpakal, un sapratu, ka man aiz muguras gaja lidzigs tumsas dranas un kapuce, seju nosleposs, terpts stavs, ieskauts no blavas gaismas, bet kautka, tas, vel daudz vairak nomierinaja mani, un mana sirds kluva pavisam viegla.  Likas, ka ari manas uztversanas spejas palika arvien asakas un uzmanigi solodams uz prieksu, es dzirdeju, un ari tumsa miglaini redzeju, ka no si, bisu stropam lidzigas, apakszemes, mums pievienojas, un mes pievienojamies vairak, un vairak, lidzigi terptiem, blavu gaismu izstarojosiem staviem, kas ka spidosa cuska vijas cauri akli, melnajam ejam un tuneliem.  Es aptveru, ka dziedasana bija, jau, nu, visur, mums apkart, un, ka, es ari, jau, dziedu, pilna kakla, kadu laiku, pats nezinadams ko un ka, un tai bridi, mes, visi ka vienota skana, iepludam ka upe, pari aizsprostam – ovala, milziga, zelta mirdzosa, apakzemes zale, kas bija izgaismota no nesaskaitamam svecem.  Es pamaniju starp melnajiem staviem dazas, nez ka, iemaldijusas, baltas aitas, kas skali bleja un virs mums, kuinadami, cirkuloja dazi pari meza balozu.  No kautkurienes saka skanet, kautkas, kas nebija vairs musu kopiga dziedasana, vairs nebija muzika, vairs nebija skanas.  Un tad, viss, kas bija bijis, vienmer, slepts un neizskaidrojams, atveras, virs un zem mums ka visskaistakais zieds, un es zinaju, ka tie, kas bega, nekur neaizbega, un vesture bija, beidzot, panakusi mus, visus, vienlaicigi.

LOGS

Es nezinu, ka es te, tas ir tur, nokluvu, bet nu te, tas ir tur, es biju, ar galvu ka cauru udens spaini, lizdams ara no bieza krumu biezokna, sadzeltam basam, natru kajam, ozdams pec urina un fekalijam, dievs vien zina, kas bija noticis, instinktivi merkedams uz taluma slidoso upes stremeli, jociga, veclaiciga smilsu krasas uniforma, kas par lielako tiesu bija saplesta, knapi, kopa karajosos gabalos ka morzas kods, izsalcis, netirs un izmisis.  Skatidamies apkart ar acim, kas likas, ka izvelsies no dobumiem un iekritis man roka, un, peksni, atceredamies vesturi un iedarbinadams izteli, un kaut ko vel, varbut sapratni, jo nebija laika domat, es sapratu, ka karam ir pienakusas beigas, un Konfederacija ir pazaudejusi, un mana nodriskata uniforma, sautenes trukums, un mana velesanas begt, un paslepties – tas viss liecina, ka es piedereju pie zaudetajiem.  “Vareja but vel sliktak!” – es nodomaju.  Tomer, tai pasa bridi, dienvidnieka siltais lepnums saka sildit mani ta, ko nevienam no ziemelniekiem nesaprast – uzvarejusi vai zaudejusi.  Es saku spert pirmos, neapzinatus solus upes virziena, kad aiz muguras atskaneja tik pazistamais, asais kliskis un iss, un autorativs – “Stat!”  Tai pasa bridi, tris personazi ar usam un zilam uniformam aresteja mani, un mes sakam solot pa karstu, puteklainu celu uz netalo mazo pilsetinu.  No vinu jautajumiem un manam atbildem, es sapratu, ka vini doma, ka es neesmu zemnieks, bet esmu virsnieks.  Kaut gan, es nevareju atcereties savu vardu, kautkur, dzilakos atminas nosturos, es loti blavi atcerejos, ka reiz man bija piederejusi saimnieciba.  Pedejas dazas dienas, arpus pilsetas bija norisinajusies, kada nozimiga, smaga kauja, jau ar zinamo iznakumu un vel nezinamu daudzumu krituso.   Pa celu vairakas zinkaras acis pavadija mus un dazas pat centas iekrampeties manejas ar skabes pilnu domu – “A tagad bail nav?” – ka mazs krampitis tualetes durvis.  “Ir, jau, ir, bet, ko, gan, tas acis saprot, pat no ta!” – es pie sevis nodomaju.  Mes piegajam pie mazas majas netalu no upes un personazi zilas uniformas, un ar usam ieveda mani maza, gandriz tuksa istabina ar galdu istabas vidu, un diviem kresliem, saluzusu pulksteni pie sienas, un lodes caursautu logu, un atstajusi kadu jaunu zilas krasas personazu ka sargu, pie durvim, sava starpa terzedami, parejas zilas uniformas nozuda.  Es apsedos un aizveru acis, un centos ar visiem spekiem parvaret uzmacigo bezspeku, kas ka tumss makonis saka parklat manu intelektu.  Es atveru acis un paskatijos ara pa logu: tur bija tikai putekli, izsaucieni, sasaucieni, dazadi dzivnieki un zaudes izmisusas, vai uzvaras sacietetas sejas; skudru puznis, kas savacas, pec tam, kad kads milzis ir iesperis tam ar kaju.  Un, es meginaju atcereties, kas man butu bijis jadara, sitada, mulkiga situacija.  Un, peksni, viss nostajas savas vietas – man jatiek atpakal uz majam, uz savam majam, kam vajadzeja but kaut kur Savannas apvidu, vismaz, ta es to atcerejos, uz to bridi.  Es paskatijos uz sargu pie pusatvertam durvim un saku raustities, un tricet uz visam malam, un ar visam kermena dalam, skobit savu seju, loti kreativas konvulsacijas, ar baltam putam uz lupam, stenedams – “Paliga!”  Nebija nekadu saubu, man bija sakusies kritama lekme.   Personazs zila uniforma apmulsis un nobijies ienaca istaba, turedams sauteni rokas, ta nebija uzvilkta, es pielecu kajas ka zibens, ar visu domu speku ievilku pa jauno usaino gimi, un izskrejis ara pa durvim, nogrudu mala vel vienu zilu personazu ar usam, un ka hronometrs nesos uz upes pusi, lavieredams starp pajugiem, zirgiem, pari setam, garam un apkart mazam majinam, laudim ar pagurusam sejam, kas parsteigti, bet neieintereseti nolukojas man pakal.  Viss palika pavisam atrs un lens vienlaicigi, un tai bridi, tas viss, saka atgadinat atminas.  Un pec isa briza, lozu svikstonas mundrinats, kliekdams – “O fuck!  O fuck!” – kautgan, protams, tad es to “ta” nebutu teicis, es beidzot ielecu upe.  Niru un peldeju, peldeju un niru, cik atlava elpa.  Upe bija strauja un laikam tapec, personazi zilas uniformas man netrapija, kas zin.  Es peldeju lejup pa upi, laudamies straumei, saudzedams spekus, kadas divas stundas, lenam nomierinadamies, censoties but nepamanamam no krasta, lidz upe palika plataka un mierigaka.  Tad kreisaja krasta, es ieraudziju, rietosas saules staros apspidetus jumtus, kautkada veida darbnicas, laivas, dokus ar sakrautiem balkiem; tur es domaju bija drosaka vieta, kur vareja pargulet nakti.  Beidzot atradis vietu, kur tikt ara no udens, slapjs un parguris, caur logu, es ielidu kritosas saules stariem pielieta liela telpa, kam vajadzeja but darbnicai.  Un tad, pilnigi, absoluti neparadzeti, pilnigs miers parnema mani, es sapratu, ka es esmu aizmirsis, pilnigi, ko tas vards nozime.  Es nekad vel nebiju izjutis tadu sajutu: puspabeigtas mebeles, terpentina un zagu skaidu smarza, uz galdiem saliktie instrumenti, tas viss dvesa kadu neizsakamu, maigu, nesteidzigu pludumu, kura darbs nesteidzigi atvera durvis muzibai.  Pludums ari saka parnemt mani, es gandriz aizmirsu par savu nogurumu, man visapkart katra lieta un katra virsma samtaini mirdzeja, itka sukdamas mani, meginot mani uzmirdzinat, atjaunot, es novilku slapjas drebes, izgriezu tas, tad uzvilku tas atpakal un nogulos uz sturi sakrautiem gariem ozola deliem, un tad aizmigu, un pilnigi aizmirsu par sevi, loti ilga laika.  Kads mani raustija aiz pleca, neko nesaprazdams, kur es esmu, es attaisiju acis un uz mani skatijas vairakas, dazadu izteiksmju acis, tie bija darnicas stradnieki, vini teica, ka man jajiet, ka es nevaru palikt seit, un to teikdami, tie nolika man pie kajam skivi ar galu, saknes, un kruku piena, un tad tie aizgaja.  Es paskatijos apkart, atcerejos, samtainais mirdzums, lenam pulsejot, klusi atgriezas un tad es nesteidzigi saku est.  Paedis es piecelos, novilku savu, slapjo, armijas zaketes atlikumu un izlidu atkal caur logu, es jutu, ka dazi paru acu uzmanigi veroja mani, no kautkurienes, un tad nemanami, es atkal ieslideju upe.  Upe jutas daudz smagaka ka pirms tam.  Es, atkal, peldeju labu laiku, lidz nolaidas nakts un es jutu, ka speki man izsiksts, un, par spiti siltajam udenim, kaut kas pasu kaulu iegspuse sak tricet, ka liekas kads gere metala troses.  Kaut kas bija jaizdoma.  Peksni, laba krasta mala, es ieraudziju, tiesi virs udens linijas, mazu gaismu, sapratis, ka, vai, nu, tur, vai nekur, es ar pedejiem spekiem peldeju, caur tumso udeni, uz mazo gaisminu.   Ta naca, no, uz paliem uzbuvetas, mazas koka majeles.  Beidzot, es sakeru ar pirkstiem glumas, pamatnes malu ar iedobi un saku spiesties augsup.  Lidz, es, beidzot sapratu, ka vienigais veids ka to izdarit, tas ir tikt uz tas virsu, ir atspiesties pret pamatnes malu, ar kaju pedam, vienlaicigi turoties pie malas ar rokam, iesupot, tad, savu kermeni, izmantojot udens fizikalos parametrus un tad ar vienu ravienu, izraut sevi no udens, augsup, un lidz ar to, balansa punkts nosveras uz augsejo kermena dalu, rokam, ja esi pietiekami atrs, un tad, tu sevi vari, jeb ir labaka iespeja, izvilkt sevi no udens.  Ta, es tiesi tur, uz rokam, atspiedies, tirinaju savas kajas, rapdamies uz pamatnes, kad, peksni, logs, kas bija aizlegots, tiesi virs manis, caur kuru naca maza gaismina, atveras un loga staveja jauna, skaista butne ar gariem tumsiem matiem un rokam, sniegtam mana virziena, un vina teica – “Nac!” – vina skatijas mani ar tadu milumu, ka es sapratu, ka sis ir pedejais mirklis, bridis, kad es atceros, ka man jatiek, janoklust uz majam, un paies veseli tris gadi, lidz es, to, atkal atceresos.  Ja, es vel piemirsu piemetinat, ka ari man bija usas.

DARBI

Es lielako tiesu, tas ir, lidz sim bridim, esmu dzivojis dazadas lielas pilsetas un vairak ka jebkurus citus putnus, es redzu balozus un varnas.  Es nezinu, varbut, man nav taisniba, bet pec maniem noverojumiem es teiktu, ka varnas ir daudz iedomigakas ka balozi, kas, protams, butu pats par sevi saprotams, jo varnas ir daudz gudrakas ka balozi un ari viltigakas, un sur un tur pasaule, kur viss vel nav zinatniski skaidrs cilveku pratos, tas tiek uzskatitas, ka visas gudribas nesejas un atminas turetajas, bet es teiktu, mana gadijuma jeb vertejuma, ka balozi, kautgan tie ir uzskatiti par dumjiem, un saukti par lidojosam zurkam, bet tikai, tai loma, kas mums visiem jeb katram no mums ir iedota, seit, hirarhija, kam ir mazs sakars ar visu parejo par ko es, seit, censos runat, ka balozi ir atklataki ka varnas, varbut tie izjut, ka esenciali vinu un musu dumiba ir viena un ta pati, bet vienalga, lai nu ka tur butu vai nebutu, galu gala, es neesmu zinatnieks.  Es tagad dzivoju, uz so bridi, ceturta stava, iekseja pagalma, kas nozime, kad es paskatos ara pa virtuves logu man preti lukojas loti daudz logi, no visam trijam pusem, un debesis ir izgriezsts cetrsturis uzsprausts uz dakstinu jumtiem.  Aiz paraduma, es biezi skatos, sagriezis galvu ka korku vilki, uz debesim, cauri cetrsturi, un uz baloziem, kas lido augstu pari, ieintereseti pagriezusi galvu mana virziena, un tagad es esmu parliecinats jeb varbut tikai tagad es to varu redzet, kautgan tie nav pareizie vardi, ka tie skatas uz mani ar tiesi tadam pasam acim, ka es skatos uz tiem jeb ar vienadu izpratni, un tad bez formalas izliksanas, mes kopa zinam – nu ta tas ir, un pasaule var but apala un briziem plakana, un lietas var but briziem talu un briziem tuvu, un, varbut, ka dazas citas lietas ir pavisam savadakas, ka es un varbut ari kraukli, bijam lidz sim iedomajusies.  Tuvojas novakars.  Es biju majas viens.  Es iebazu savu galvu atpakal virtuve, caur atverto logu, budams mazliet abzilbinats no rietosas saules, kas galvai griezoties iesitas man acis.  Es nolaidu acis uz leju un paskatijos uz melna galda virsmu, kas reflekteja gaismu, un panemu divas maizes skeles no celofana maisina, tad ieliku tas tosteri, nospiedu sarkanu kloki uz leju, ta ka tas cepas, un paskatijos uz galda stavoso vina pudeli, un biju gatavs ieliet glaze malku vina, kad, peksni, palukojies apkart, es sapratu, ka neesmu izmetis atkritumus, nu jau vairakas dienas, un ka virtuve ir parvertusies par lielu balli auglu musinam, uzreiz, no si briza, es sauksu tas tikai par musinam, bet, protams, tas nebija ka sudu musas, tas bija loti mazinas, es pat teiktu simpatiskas, un ka izskatijas man, es neesmu biologs, likas, ka tas dzima no pustosiem augliem atkritumu maisos, jeb tas vareja but vienigais logiskais izskaidrojums, un tas bija ieinteresetas visa, kas bija fermentets jeb fermentejas, uz so doto bridi, kad es par tam runaju.  Man nav nekas preti pret dzivibu man apkart, bet, tomer, es panemu maisus ar atkritumiem, atveru ardurvis un izliku tos kordori, jo skriet cetrus stavus uz leju un tad cetrus stavus atkal uz augsu, tikai del atkritumiem, nebija mana stila.  Es iegaju atpakal virtuve un ar dvieli, mazliet netiru, ko es panemu no palodzes, es novicinaju gar virtuves sienam un trubam, uz kuram tas bija atradusas patverumu, meginadams aidzit tas kaut kur, prom, es nekad isti nesapratu, kur tas beigu beigas pazud, es to atkartoju dazas reizes, pa vidam iedzeru glazi vina, apsmereju divas maizes skeles ar sviestu un apedu tas, un tad apsedos apmierinats ar saviem panakumiem, un tad mans skatiens saka leni slidet pari sienam, tad pari sienas pulkstenim –“Ja, kads vareja but pareizais laiks?” – tad tas paversas vel sur un tur, kas nav svarigi prieks ta, kas notika velak, un tad es atkal paskatijos uz vina pudeli, un, peksni, es sajutos ka Isaaks Nutons, ka liela atklajuma prieksa.  Acimredzot, es nebiju pietiekami efektivs savos Endloesung pulinos, jo ap vina pudeli jautri virpuloja mazs barins musinu, ko es, aiz nezinama, iemesla saku loti ieintereseti noverot un tad, es ieraudziju, ka musinas lido ari pudeles iekspuse, ja bezcerigu metasanos no vienas puses uz otru vareja saukt par lidosanu, tas varbut jutas ka balozi metro stacija, vai sliekas makskernieka bundza, vai ka es jutos skola,jeb darba vieta.  Glaze bija tuksa, un tie mazie lidojosie velnini pudele nevareja atturet mani no velesanas piepildit to no jauna.  Tad es ieveroju, ka dazas no tam, jau mirusas jeb pusmirusas, peld vai spirinas, vel, nu jau, pielieta glaze.  Es ar pirkstu, iebazdams to glaze, nesaudzigi izvilku tas visas ara, nu, ne pilnigi visas, ar pedejam trim man palika garlaicigi un tas es vienkarsi noriju kopa ar 2003 gada Ciles vinu.  Es aizsmekeju cigareti, atbildeju kadu man neadresetu zvanu no Jeruzalemes un tad atkal apsedos virtuve, klausijos kautkada neesosa muzika, kas naca no iekseja pagalma, no apakseja amerikanu turistu stura atvertiem logiem, un atkal paskatijos uz vina pudeli.  Laikam manas uztveres spejas, man neko nezinot, bija nolemusas koncentreties, jo visa aina ap pudeli, nu jau, izskatijas pavisam savadaka.  Tas viss, kas norisinajas ar musinam, peksni, ieguva kadu citu, nu jau, varbut, simbolisku jegu, ka tas ir, jeb ta vismaz man liekas, ar jebkuru zinatnisku atklajumu.  Absoluti bija skaidrs, ka es lukojos uz cetru dazadu tipazu, dazadam musinam un te es, galvenokart, domaju to novietojumu un uzvedibu, jo no arpuses tas visas bija vienadas, ja pienemam, ka tas ir tik mazas, ka gruti, vismaz ar acim, bez palielinajuma, izmerit to fizikalas atskiribas, kaut gan velak ari to man izdevas izdarit.  Nu ta, saksim no pudeles augsas jeb lipas, jeb, ka to varetu teikt, pudeles atveruma vietas, tad pariesiem pie pudeles kakla un tad dzilak pie pudeles iekspuses, kas, nu jau, vairs nebija piepildita ar vinu, un tad pie tas pudeles dalas, kas vel bija piepildita ar vinu.  Pirma tipaza musinas un jasaka, ka mana pedejas glazes ieliesana kaut ka bija kristalizejusi so visu situaciju, lidoja apkart pudeles lipai jeb atverumam, ik pa bridim, nosezdamas uz ta, skribinadamas apkart ap atveruma apli un nervozi ar savu plakano proboscis mekledamas vina paliekas, tad sanemusas, tas, mazliet, tas ir milimetru jeb divus, ietipinaja pudeles kakla ieksiene, un tad atkal nobijusas iztipinaja atpakal, un jasaka, ka izskatijas, ka aicinajums iet ieksa bija loti specigs, bet tomer tas to neuzdrosinajas.  Pirma tipaza musinas nevareja isti izlemt ne iet, ne neiet, ne lidot, kur citur, ne pilnigi neko.  Tad tur bija otra tipaza musinas, kas jau, atradas pudeles ieksiene un pec islaicigiem atputas briziem, sitas ar visu savu speku pret tumsi zalam stikla sienam, saprazdamas, ka cels atpakal tam ir liegts, vienalga aiz kada iemesla, apreibusas no vina smarzas, zinadamas, ka tas, ko tas grib, atrodas kautkur tiesi zem tam, bet, tai pasa laika, sajuzdamas, ka tas nozime, ja musinas vareja to sajust, un man likas, ka kautka tas vareja to vismaz sasmarzot, ka tas nozime to fizisko izbeigsanos.  Varbut, bez domasanas un izskirsanas spejam, visas musinas juta vienu otru?  Tad tur bija tresais musinu tipazs, kas, jau bija iekritis sarkanaja, fermenteta ambrozija, no kura, jeb kaut ka lidziga, tas bija radusas un, nu, kura budamas, atkal, jau atpakal, tam vajadzeja teikt ardievu sai dazu stundu eksistencei, sada forma, sini jociga iluzora vieta, kur tas atradas uz so doto bridi.  Un, kur tas atradas? – uz galda, pudele, vina, jeb, ah, ta var turpinat bezgaligi.   Bet, es biju parsteigts par to uznemibu un velmi izdzivot ar kuru tas ka motorlaivas skureja pa so zala stikla karalvalsti ieklauto baseinu, surpu turpu, uz visam pusem, un uz visam malam, jo ka no geometrijas ir zinams, aplis sastav no bezgaliga daudzuma punktiem.  Un tad tur bija ceturtais musinu tipazs un jasaka par tam, nebija nekas daudz sakams, pec maniem noverojumiem ceturtais tipazs bija – ah, tas visas bija beigtas.  Ja, varbut, tur ari bija piektais musinu tipazs, bet nezsvarigs prieks ta, kas norisinajas talak – dazas no tam, musinam, vel lidinajas kautkur ap manu galvu.  Es peksni nodomaju – “Ja, bet kas esmu es?” – es iedomajos, kas es varetu but, prieks musinam, bet rezigneti pasmaidijis, es sapratu, ka tas nekad neuzzinas, kas es esmu prieks tam un tad es iedomajos par veikalu, kura bija tik daudz vina pudeles, un kura es nopirku, so, pedejo un vienigo pudeli prieks, tik, daudzam musinam, ja, uz visu to, es, tiesam, vareju lukoties ka uz eksperimentu, no atvesinata hinduiska attalinajuma, un tad es aizmirsu par tam, atkal iedzeru malku vina, paskatijos ara pa logu, tas ir precizak, uz citiem logiem, un zumminaju, pie sevis, kadu neapzinigu, neko neizsakosu melodiju.  Tad garlaikots es atkal paskatijos uz vina pudeli. Pirmais musinu tipazs gandriz vairs nebija atlicis, dazas vel griezas apkart pudeles lipai, itka tas, jau, butu uzzinajusas no avizu slejam vakardienas zinas un tagad tikai slinki un zinkarigi veroja to, kas jau bija noticis jeb atlicis no notikuma.  Otrais musinu tipazs, manuprat, bija viss sliktaka situacija, kautka likas, ka tas juta, ka tas nekad netiks no pudeles ara, bet tam nebija drosmes mesties ieksa tur, sarkanaja ambrozija, kam dzenoties pakal tas bija ielidusas, tur, sava, nu jau, zalaja stikla cietuma, tas virpuloja pa pudeles iekspusi, surpu turpu, un es nodomaju – “Mulkes, tad, vismaz, nogarsojat to, sadzeraties lidz navei, ko jus visvairak velejaties!  Sis vins ir fermentets un distilets aiz jusu saprasanasnas un izteles.  Kads prieks butu mirt tada viela un vieta!”  Tad, peksni, manu uzmanibu piesaistija viena, maza musina, kas peldeja sarkanaja skidruma, ta bija daudz uznemigaka un energiskaka ka visas parejas musinas, ta peldeja jeb skurejas no vienas puses uz otru, bez apstajas, tad tikusi lidz stikla sienai, ta, itka, pieglaudas tai un apsviedusi savu augumu, ta saka list ara uz zalas stikla sienas, un, vienmer, kad man likas, ka tas tai beidzot ari izdosies, izradijas ka skidruma smagums ar ko ta bija piesukusies ka ar limi bija par smagu, jeb musinas speki par vajiem, un tas iesuca gandriz panakumiem bagato musinu atpakal sarkanaja skidruma.  Es pacietigi veroju to, ka ta pec vienas un otras, un tresas, un tatalak neveiksmes atkartoja un meginaja, atkal no sakuma, to pasu manevru, lidz likas, ka musina vairs nebija palicis ne grama, jeb kas varetu but samerams ar tas speka lielumu, un tomer ta atkal un atkal meginaja.  Un, peksni, man palika interesanti, es vel turpinaju verot to musinu, atkartojot vienu un to pasu, lidz, beidzot, es sapratu – vienalga ka ta meginas, nekad tai tas nepadosies un ari neizdosies, pasai uz savu roku, un tad automatiski es panemu pudeli sava roka, kautgan glaze bija tiesi pietiekami pilna prieks nakosa malka, un pagriezu to pietiekama, attieciga lenki, un ieleju skidrumu glaze, un ar to kopa, aiz nezinamas transformacijas prieks musinas, tur iepeldeja ari ta.  Daudz nedomadams, jo es jutu ka speka tai vairs nav palicis, es uzmanigi iebazu savu pirkstu glaze un lietodams skidruma izkauseto smagumu, to pasu, kas nelava tai izrapties no vina uz zalas stikla sienas, ka amortizatoru; tas nelava man to satriekt ar manu neticamo maigumu jeb prieks musinas – brutalitati, es uzmanigi gar glazes malu izvilku to no tas ara un novietoju to uz melna galda virsmas, pilnigi iekapsuletu sarkana vina pile.  Man par milzigu parsteigumu, ta ka arkls pari laukam, tikai ar prieksejam kajinam, vienigi tas bija brivas no sarkana skidruma, ka snabi sadzeries zirgs arsanas laika, ta saka mesties pari galdam liku locu linija, uz prieksu, atsdadama spidosu melnu lenti aiz sevis, uz melna galda, un procesa, lenam, ta bija pazaudejusi savas pasas reibinosas, skidras brunas, un, nu jau, pec kada briza, ta staveja uz visam cetram, kaut gan patiesibas labad jasaka, man nav lidz sai dienai nojausmas, cik pa istam kajas tai bija.  Musina sastinga, sapratusi ka ir izglabusies, un nomierinajusies ta atputas jeb atskaidrojas zem mana apbrinas pilna skata.  Retrospektivi, es uzdrosinos to, musinu, saukt par vienu no maniem skolotajiem.  Un tagad, es atkal gribetu atgriezties pie, jau, augsup pieminetiem cetriem jeb varbut pieciem musinu tipazu veidiem.  Es iedzeru malku vina, mana glaze, nu jau, bija tuksa, atkal paskatijos uz “savu” musinu un pazaudeju interesi, jo es sapratu, ka paies kads laiks lidz ta atgus spekus, jo man gribejas redzet to aizlidojam.  Es atkal pieversos pudelei, pacelu to specifiska lenki un ieleju skidrumu glaze, tur, glaze, tagad atradas vismaz tris apkart skurejosas musinas un vel dazas jau piedereja pie ceturta tipaza.  Es ieveroju kadu lielaku eksemplaru ka parejas musinas aktivi spirinamies pa glazes vidu, es atkal iebazu taja savu pirkstu un cik uzmanigi iespejams izvilku to ara, un novietoju to uz melna galda, kur tad ta apgulas uz vieniem saniem ka govs lauka vidu un vairs nekustejas.  Es pagrudu to ar pirkstu, jo, galu gala, es nebiju no apbedisanas biroja, es nemeginaju trauceties par aizgajeju jeb aiziet griboso mieru, ta loti lenam sanemas, salidzinosi ar pirmo musinu un tad ka milzu vabole ta stebereja uz prieksu, pie tam, uz visam cetram kajam, kadu mazu gabalinu, un tad nogazas uz saniem.  Es atkal iebakstiju musinai sanos, ta atkal pastebereja dazus centimetrus un nogazas, atkal, uz saniem, un tad vairs nekustejas, un tad ka atbalss mana galva uzdotam jautajumam naca atbilde – stipraka un resnaka, un lielaka – ta nomira no bailem jeb no soka, kas ir viens un tas pats.  Sokets par to, jo ka saka dienu macies, mirkli dzivo, es tad pieversos tresai musinai.  Un tagad man jabut pavisam godigam, treso, nebudams pieteikami jutigs un maigs, jeb paguris no otras resnuma, es izvilku no glazes un sapratu, ka es biju to saspiedis mazliet par daudz, aiz savas nepacietibas, pret glazes sienu, un, so, nu jau, man grust vairs nevajadzeja, musina bija beigta no manas pirkstu masazas.  Es ceru, ka neesmu vel apnicis, pats sev, ar so detalizeto, bet istiniba pilnigi neprecizo, fikcionalo atstastu, bet es turpinasu, tad es paskatijos uz pudeli: tresais musinu tipazs vel arvien lidoja starp zalam stikla sienam un es sapratu, ka pec pusstundas, ja ne atrak, es noteikti pacelsu so pudeli no galda, un noliksu to sturi pie citam tuksam pudelem, un tad, par to musinu izvelem, es nekad vairs neko neuzinasu.  Es atkal paskatijos uz mazliet sarkana skidruma atlikuso glazi un jau pielikdams pie mutes, lai iztuksotu to, es taja ieraudziju velvienu, mazu musinu, vismazako no visam taja vakara.  Man vairs nebija atlikusi daudz interese par so eksperimentu un bez liekam cermonijam, bet maigi, es iebazu savu pirkstu glaze, pie tam, es vienmer runaju un attiecos uz manu raditaja pirkstu, un izvilku to no glazes, un novietoju to uz melna, no musinu stastu atstatam, slapjam linijam ka no lidmasinam retinatam debesim, galda.  Musina uzvedas ka pus paralizets kareivis, kas ar pedejiem spekiem, censas parlist pari dzelonstieplu zogam, ceredams, ka pat tad, ja tas vairs nekad nestaigas, tad, vismaz, sis kara sausmas bus beigusas, ja tik ta varetu pardzivot, so, tiesi tagad, mirkli.  Gandriz neticami un mazliet patetiski, bet, tomer, loti energiski, man butu jasaka.  Tad, beidzot, atstajusi slapjo sleipi aiz sevis, ta sastinga, tapat, ka visas parejas.  Tad es atkal pazaudeju interesi, es nezinu, varbut iegaju istaba un izsmekeju cigareti, jeb saku klausities kadu muzikas gabalu, ka piemeram, “Melnas zvaigznes atversanas” jeb “Dzive no jauna” jeb varbut ko citu, es vairs neatceros, bet kad es atnacu atpakal uz virtuvi, abas musinas bija aizlidojusas un tad atskaneja zvans pie durvim.

GAISMAS

Mes gajam caur vejainu, putekliem ieskautu un putekliem savirpulotu pilsetu.  Debesis skreja pari musu galvam un bija tumsas un smagas, jau vairakas dienas, bet ka nelija ta nelija.  Sad un tad uz dazam sekundem pamirdzeja saule.  Likas karstums lip pie musu zolem.  Man blakus gaja personazs no kadas citas realitates ar kuru kopa es biju iemaldijies sini stasta.  No visam malam mums gazas pari vel neaprasti skanas vilni, saraustita, sinkopatiska ritma, tik lai pec tam, atkal, piletu ara no musu poram.  Preti nakdamas uz mums smaidija skaistas jaunas meitenes ar skibam acim un melniem matiem.  Parejie uz mums daudz neskatijas, budami par daudz aiznemti ar lielas pilsetas darbiem un pasiem ar sevi.  Gar acu malam, starp iztrukstosu maju sienam un iso skersielu galos, slideja tumsi elaini kanali ar koku delu saniem.  Pa tiem neticama atruma nesas ka kamikadzes melnas, milzigas, motorizetas laivas, traukdamas viena otrai garam ar dazu centimetru atskiribu vienai no otras, nezdamas sevis pasazierus, kas perfekti ieklavas ka situacijas apjedzeji sini dotaja situacija.   Es domaju – “Svesadi un interesanti!” – sukdams visu ieksa ka macalka un mans prats centas aizdedzinat visu, ko tas varetu izteloties tas ir spejigs sadedzinat, jo tas ir iznakums, jeb kurai, parvaritai situacijai.  Ari informacija, kas naca no apkart esosam smarzam un smakam, visu samigloja vel vairak, ar savu jaunumu apzinossos speku, pievilcibu un pretigumu.  Mums lidzi bija liela izmera Coca Colas pudele pilna ar “Cuba Libre” un ta noskaloja visus diskomforta aizdiglus, kas radas no uznemsanas atruma.  Viss vairak man patika veikali vai biznesa iestadijumi, par kuriem es absoluti nekadi nevareju saprast, ko tie pardod vai aizdod.  “Laiks ietriekt vel vienu ziloni!” – otrais personazs teica.  Es piekritu, ietriekt “ziloni” nozimeja iedzert vel vienu jocigi garsojosu alu, kas ta ari saucas, tas ir par “Ziloni”.  Mes apsedamies zem saulessargiem, kas gaidija uz lietu, skatijamies apkart, izdzeram alu un turpinajam iet kaut kur dzilak un dzilak pilseta lidz, ne, no, sa, ne, no, ta, sakas lietus, kas ka milziga slutene apslaca visu un ari mus.  Un divas cigaretes velak tas beidzas.  Samirkusas un smiedamas mums klat pienaca divas meitenes.  Mes ari smaidijam.  Tiesi tai bridi, es ieveroju, ka pedejie saules stari uzmirdz starp buvju skirbam un atri nolaidas tumsa, kam katru nakti nakts deva tai savu patverumu.  Tad divas meitenes teica – “Uz redzesanos!”- un aizgaja, un mes turpinajam iet.  “Ko vinas tev teica?” – es jautaju otram personazam.  “Kas tu nedzirdeji?  Tur!” – un vins noradija ar abstraktu rokas majienu – “esot kada vieta, laba, te, ne parak talu – ar riksu, kur satiekas visi patrioti, kas vairs nav savu zemju patrioti.”  “Ja?” – es jautaju.  “Nu ja!” – vins atbildeja.  Es teicu – “Ko tu tur muldi!” – un mes turpinajam iet: zem tiltiem, garam parsteigtam sejam, sunu vaukskiem, enam, kas izzuda tumsa, cauri gaismas pelkem, kas aprasinaja ka suni kadu ielu sturus, caur sauriem, pec mesliem smirdosiem tuneliem, kas dvesa no sevim nosleptas dzivibas – mate pirms radibam.  Mes turinajam dzert “Cuba Libre,” dodamies dzilak pilseta.  Mes iznacam ara uz kada lielaka krustojuma, vietas zem tilta, pec ilgaku minusu maldisanas caur sauru ielu labirintam.  Bija karsts, bet tiesi tad sakas nosesties nakts svaigums un domadami uz kuru pusi iet, mes ieraudzijam divus virus, viens vecaks, viens jaunaks, saknupusus zem tilta ar aprakstitam papira lapinam sev apkart, un svecitem degot to prieksa.  “Ko tie tur dara?” – otrais personazs ievaicajas, es atbildeju, ka nezinu, ko vini tur dara.  Tad vel budami distance no viniem, mes ieraudzijam, ka zem tilta paradijas jauna meitene.  Ta pienaca klat vienam no sedosiem viriem, apsedas uz maza tepikisa, kas guleja uz asfalta un tad padeva viram savu atverto plaukstu, un es sapratu, ka viriem ir jabut zilotajiem.  “Es ari gribu” – es teicu.  “Ko?” – otrs personazs vaicaja.  “Nu, to! “ – es atbildeju un tad jau mes bijam pienakusi viniem gandriz klat un bija pilnigi skaidrs, ko tie tur dara.  Bija ap divpadsmitiem nakti.  Man uzreiz iepatikas viens, kas izskatijas pec kiniesa un lasija meitenei no rokas linijam vinam redzemo jeb minoso dzives notikumus, kas notikdami vai nenotikdami veido visu pavisam savadak un lidzigi ari.  Es apskatijos uz otro zilotaju un pirmais, kas bija vecaks man patika labak.  “Vai vecie melo mazak?” – es nodomaju.  “Es gaidisu uz sito!” – es teicu un paradiju ar pirkstu uz vecako.  “Nu, tad es ari” – padomajis, atbildeja otrs personazs un mes veldzejamies no Coca Colas pudeles vel vienu reizi.  Otrs ziletajs pienema situaciju ar krietnumu un pateica kaut ko pieklajigu salauzta anglu valoda, un ta mes kaut ko, par kautko ecejosi neesosu muldejam zem gaismas lampam, un gaidijam, kad kinietis pabeigs ar mazo meiteni.  Es domaju, vina prasija par milestibu un naudu, un bija krietni satraukusies, un vairak, ka jeb ko, ar maigu manierismu, kinietis meginaja vinu nomierinat, un izskaidrot, ka ne viss ir pilnigi drosi izskaidrojams, jeb vismaz ta likas.  Par mums jauna meitene neizradija nekadu interesi.  Mes malkojam “Cuba Libre” un gaidijam.  Tas kaut ka, uz beigam, likas vilkas vairak, ka vajadzigs lidz otrs zilotajs pagriezas pret pirmo un teica – “Vai, tad tu neredzi, ka uz tevi gaida divas kundes?”  Pirmais pagriezas, miklaini pasmaidija, slepdams savas sajutas, tad vel kadu laiku turpinaja lidz nakotnes atminejumiem pienaca naturalas beigas.  Un tad meitene samaksaja un aizgaja, un es apsedos blakus zilniekam un pastiepu savu roku ar atvertu plaukstu.  Vins nesteizigi, angliski, saka izstradata sistema uzrunu uz manis, par mani.  Es bridi klausijos un tad teicu, ka visu to es jau esmu dzirdejis pirms tam.  Zilnieks dzildomigi paskatijas uz mani un teica – “Tad tu gribi zinat par nakotni?”  Soreiz es delikati kluseju, ar izteloti nevainigu vainigumu slepdams manu jautajumu.  Vins jautaja – “Cik vecs tu esi?  Es teicu – “Sesi” “Tad no sesu gadu vecuma, tu vari darit jebko, ko tu gribi” – vins atbildeja, kaut gan, istniba, tur bija mazliet vairak, ka es esmu spejigs aprakstit.  Un vispar, tas viss bija pavisam otradi: no sakuma vins teica, ka no si vecuma, tu vari darit ta un ta, un pec tam, vins man jautaja cik vecs es esmu.   “Nu, un tad viss!” – vins piebila.  “Vairak nav, ko teikt” – vins atkal piebilda piebildumam.  Tai bridi, es aiztaisiju acis un pavisam skaidri redzeju kadu bezgaligu baltu klajumu nosetu ar melniem punktiniem, man apkart.  Mes, es nezinu, kuri mes, vairaki, gulejam sniega, drebinadamies un taluma, mums visapkart, ka apli, kur mes esam apla vidu, mes bijam ieaplenkti no dazadu zemju armijam.  Un tad es dzirdeju skaidru balsi, kas teica – “Celies un ej.  Vini neviens nesaus, tici man.”  Es noskurinajos un atveru acis.  Es teicu “OK!  Cik tu gribi?” – es jautaju.  “Cik tu vari man iedot?” – vins atbildeja.  Man liekas, es iedevu zilniekam vairak, ka vins bija iedomajies, kautgan, tas nebija tik daudz.  Un tad otrs personazs apsedas vinam blakam, un es aizskreju uz krumiem, un vel iedzeru “Cuba Libre”, ta ka, no vinu sarunas, es neko nedzirdeju.  Bet tikai gadiem velak, bet tas ir, jau, no cita stasta.  Un tad, mes pateicam paldies un uz redzesanos, un turpinajam iet pa naksnigo pilsetu lidz uz kadas nezinamas ielas, mes notveram vienu brivu riksu, un pec ilgas izskaidrosanas, devamies uz vietu, kur patrioti vairs nav patrioti, un tad mes beidzot nokluvam tur.  Un tur ari vini uzdzivoja!: personazi no visurienes, bez nakotnes un bailem no pagatnes, izdzesa visu, kas nebija tagad: ar tropisku nakti, meitenem, dzinu, viskiju, cigaretem un dievs zina, ko vel, sarunam par to, ka istniba ikviens bija neviens, bet omuligi, un mes vinos pilnigi ieklavamies, ari musu meitenes,  jeb precizak, meitenes, ko mes satikam rietosas saules fona ari bija tur, smukas pietiekami, un mes dzeram vel un vel, reibdami no tuksuma mums apkart, spolojosam meitenem, un komforta, ko izjut karsu spelmanis, kad vinne, zinadams darba komplikacijas.  Un rits, slepdamies tumsa, tikskeja arvien tuvak lidz meitenes skali piesizdamas tuksas viskija glazes pie galda, bars un galdini atradas uz ietves, peksni teica – “Ejam vel uz vienu citu vietu, labu!” Un mes saskatijamies un teicam “Nu, labi, nav nekada problema”.  Un tad mes dedzigi spiedam rokas un teicam – “Hello un uz redzesanos!” – tiem, kurus mes nekad vairak nesatiksim, un kuru vardus mes, jau, vairs neatcerejamies.  Tad mes devamies lejup pa ielu un gajam, un gajam, lidz peksni, meitenes kikinadamas teica – “Pagaidiet vienu bridi. OK?  Mes busim tulit atpakal!” – un pazuda kadas lielakas majas durvis.  Mes gaidijam un iztuksojam pedejos atlikumus no “Cuba Libre.”  Pec divdesmit minutem mes sapratam, ka musu nakts sabiedrotas ir izzudusas tumsa un te, kur mes stavejam, mes esam vieni.  Mes nepieversam sim apstaklim lielu uzmanibu un sakam iet, kur deguns rada lidz atkal nonacam, kada lielaka krustojuma prieksa, bet so krustojumu apgaismoja viena vieniga veja tricosa, patumsa lampa.  “Kur talak?” – es jautaju.  “Tu doma, ka man ir jeb kada nojauta?” – otrais personazs atbildeja.  Es teicu – “Ta jau es domaju” – un uzcitigi lukojos uz visam debesspusem, ceredams ieraudzit, kadu inspirejosu zimi vai gut kadu atklasmi, kur doties talak.  Bet tai vieta, es ieraudziju kadus sesus tumsus stavus slidam gar maju sienam, mums tuvak, un jo tuvak tie naca jo proporcianali lielaki un skalaki tie palika.  Vini kaut ko uzkliedza uz mums un tad vel, un vel, un peksni, man nepavisam palika bail, un es atkliedzu viniem preti, ko loti nepieklajigu.  Es zinu, ka nav labi but nepieklajigam.  Kaut gan, es vienkarsi biju loti dusmigs.  Vini peksni atdzivojas ka ieguvusi iemeslu dzivei un saka strauji, un ar acimredzamu noluku tuvoties mums.  Man bija pietiekami daudz galva “Cuba Libre” un visparejais, un es negribeju begt.  Tai pasa laika, otrs

personazs nervozi raustija mani aiz rokas un teica – “Tulit bus par velu!”  Es teicu – “Kas?” – un uzreiz aizmirsu, ko vins man teica.  Grupa tuvojas mums tumsa, ko nakts vairs isti nebija spejiga saturet.  Un tad, es, nezinu kapec, neatceros, kas notika talak.  Velak otrs personazs man izstastija, ka banda bija gandriz jau pienakusi mums klat, kad aiz talaka ielas stura, peksni, atskaneja motora troksnis un paradijas taksitis, un tad es atcerejos, ka istniba mana pedeja, mana galva iededzinata atmina no ta briza bija tumsa un divi gaismu harpunejosi gaismas stari, kas savas virsu uz mums, un tad es, jau, atapos strauja riksi iedams caur tumsam, ritam mostosamies ielam.  “Kas notika?” – es samulsis jautaju otram personazam.  “Kas notika?” – vins parprasija un tad vins teica _ “Nekas” – un tad mes, vel, atra riksi gajam uz prieksu, un es atkartoju jautajumu – “Kas notika?”  Vins atbildeja –  “Nu, tu, acimredzot, biji kaut kur citur.  Nu, kad si orientala, piedzerusies uz leta viskija un dazadam kaujas formam banda mus beidzot bija panakusi, peksni, mums blakus nobremzeja taksitis, durvis atspraga ka pati noteiktiba un no aizmugureja sedekla izleca personazs, izkliegdams kadus nesaprotamus vardus, likas vina griba baroja vina speku, nu, un tad vins visus saka dauzit ka karate filmas, kajas, rokas pa gaisu, visus! ari es dabuju, mazliet, tu staveji patalak.  Un tad, tici vai netici, es pirmo reizi redzeju dzive istu, neticamu kauju, nu, kaut ko tadu!” – un vins izteiksmigi noplatija savu muti – “ko biju lidz sim tikai redzejis Hong Kongas kaujas filmas”.   Mes turpinajam iet klusedami.  “Un, ko tad darijam mes?” – es jautaju pec kada briza.  Otrs personazs paskatijas isi uz mani un teica – “Es panemu tevi aiz rokas un mes aizgajam.  Mums tur nebija, ko darit!”  “Un tas personazs no taksisa?“ – es ieprasijos.  “Vins… vins turpinaja vinus dauzit.”  “Ja, Deus ex machina” – es piebildu.

TIESA

Jau, nedelam ilgi, vienam pec otra, sakot ardievas celotajiem, kas bija nolemusi griezties atpakal, nakti pec nakts, biezak un biezak, gulot mazas viesnicas, pilnas ar zaldatiem, elpodams vinu neciesamo sviedru smaku, un klausoties no devindesmit gradu lenki uzstaditam raketem, mudzeinu aizpasauligo dziedasanu, es dzirdeju prombraucejus pieminam balto tuksnesa drudzi.  Es atbildeju – “Viss dieva rokas, vai ne, tada vieta esam, pareizi?” un izvilcis cigareti un serkocinus, kas nekadi negribeja aizdegties, aizsmekeju.  Beigas, es paliku un biju vienigais baltais, vienalga, ka tie un visi parejie uz to skatas. Un tad tuksnesa drudzis mani beidzot panaca – uz tuksnesa robezas.  Kamdel es tur vispar biju, es nezinu.  Tas ir, es zinu, ka es tur nokluvu.  Bet, kapec?  Varbut, gribedams aizbegt no visiem un visa, un kautko pieradit pats sev, un tada veida, vel vairak, apstiprinat manu totalo atkaribu no parejiem, un apkartejiem apstakliem?  Vai atgriezoties, vel ar tuksnesa smiltim zabakos, varetu stastit nebeidzamus stastus par briesmam, ko tu redzeji tikai iztalem un tad dzildomigi kluset?  Vai, lai ievilktu keksiti, sava imitacijas gramata, ko citi, kurus es slepeni apbrinojis, ir darijusi pirms tevis?  Tik pat labi, es jau vareju noiret laivinu un aizpirkskinat tik dzili okeana, un supoties milzigos vilnos, lidz ir pilnigi bail, un pie tam, okeans bija manu maju durvju prieksa, nekur nevajadzeja braukt.  Lai, nu ka, tas bija, viss sagriezas pa visam savadak.  Varetu teikt, ka es iebraucu, ja, to lozu sasauto atlikumu no automobila, kautkad nesen apkartne bija notikusi maza brivibas revolucija, vareja ta saukt, mazliet par dzilu tuksnesi, pie tam, tas bija taksitis.  Taksiti es noireju un par to, jau, uz prieksu samaksaju, pedeja pilseta pirms tuksnesa, un likas, ka puspilseta piedalijas taksisa organizacija, kas pec divam stundam, skali tauredams, apstajas ielas otra puse, kur uz maza benkisa piemeties, es dzeru teju, un izlikos, ka esmu dala no visa, kas norisinajas man apkart.  Japiemin, ka interesanta detala, ka man sezot, garam pagaja vecs, liels, stipra izskata virs, kurs izskatijas un izturejas, vismaz man, ta, tiesam likas, ka sutnis, kas, pec kadas neizskaidrojamas vajadzibas, bija nokapis leja elle un centas ne uz ko, un ne uz vienu neskatities, itka baididamies sasmereties.  Japiebilst, ka visas zimes bija jau uz cela:  taksists bija daudz, par daudz aktivs, ik, pa bridim, braukdams tuvu iespejamam atrumam, vins grieza atpakal savu galvu, ietitu zilo jatnieku turbana un radija man hasisa saestus zobus, un, tik, smiedamies par neko, bez gala un malas, piedavaja, kaklu plesosas, cigaretes, – maitas putni cela mala, plosija milzigi uzputusos, nospragusu ezeli, ja cels vispar bija saredzams no visam pari slidosam smiltim.  Garam pasavas pedeja, vidu parplesta Coca – Colas reklama un vientulss, celos nometies virs blakus tai, gara tunika.  Ko vins tur darija?  Sasprindzinadamies, es ieraudziju tala taluma, karstuma virmojosas, ligojas neskaitamas datelu palmas un aicinosas, gaistosas sieviesu figuras maja man ar rokam.  Es pamaju preti.  Paskatijies uz cela otru pusi, man likas, ka es redzu milzigu izmera aligatoru, sastingusu ka melna koka stumbru cela mala, ieintereseti atverot un aizverot savu, pret mani, pagriezto aci.  Un, ja tas nebija aligators, kada sakara tuksnesi bija tada izmera koks?  Es nezinu, varbut, jau tad man bija drudzis.  Reizes tris, mes pabraucam garam stavosam, lielam, baltam, atvertam armijas masinam, pieladetam ar zaldatiem, kas izskatijas ka spoki, nopusti no smiltim un ar usam, un pilnigi depresivi eda, kautko, no mazam bundzinam.  Vareja domat, ka tie ir bijusi tuksnesi mazliet par ilgu un aizgajusi otra puse intelektam, kautgan tas pilnigi netrauceja viniem noverot mani, it ka, es butu no Marsa.  Taksists kartejo reizi pagriezas pret mani, ar savu neatvairami brunu ka kakas saedies smaidu un piedavaja man melnu, cieti novaritu olu.  “Jo, ho, ho!” – es iekliedzos liela prieka, es nezinu, kapec.  Es veroju, ka saule izzuda, iegrimdama smiltis un tumsa lenam, un tad peksni, saka parklat tuksnesi, un vel tumsaka ena, saka slidet pari manai dveselei.  Un pilnigi nebija, ko dzert.  “Pie tam, celot vienam ir daudz savadak, ka var iedomaties” – es nodomaju, ezdams olu.  Vejs speleja stabules, puzdams cauri sasautajiem caurumiem un skirbam.  Es bramanigi centos diriget visu so pasakumu, dungodams lidzi, lidz man palika loti, loti auksti, un saravies ka viss parejais ap mani, monotoni drebedams, es skatijos uz spozam zvaigznem un domaju – “Jus visas, jau, esat beigtas!  Maitas putni, jau, gaida uz jums.”  Mes turpinajam nesties nakti un tuksnesi.  Cik ilgi mes braucam, es nezinu.  Es laikam iesnaudos vai pazaudeju sevi uz kadu mirkli, jo taksitis peksni nobremzeja, pakratijas kadu bridi un apstajas, un taksists, kautko pateica, kas zina, ko.  Mes stavejam tuksnesa vidu, zem zvaigznu piebaztam melnam, nakts debesim, mazas, cetrsturainas, betona kastes prieksa, ar atverumu, ko varetu novertet ka durvis.  Ieksa, auksta, tuksnesa veja tricinata, dega maza svecite un aiz cetrsturaina galda, paslepts tumsa uz kresla, sedeja kads personazs ar usam, un ar mulkiga izskata cepuri, ko varetu nesat gan armija, gan baznica vai neesosu kugu kapteini.  Pat, ja, prieks drudza sapniem, tas viss bija absoluti nereali.  “Welcome!” – personazs teica un man par izbrinu, talaka saruna norisinajas tekosa anglu valoda.  Izradas, ka velakas sarunas gaita noskaidrojas, ka vins ir bijis apmacits Teksasa.  “Bet par ko?  Par prezidentu?  Vai, varbut, lai sedetu seit?” – es domaju.  Uz to bridi, viss saka likties iespejams.  Es atbildeju sveicienam, pec vina ieteikuma apsedos vinam preti, pec vina luguma, piedavaju vinam cigaretes, ko vins patureja, mistiski izskaidrodams, ka ir pateicigs par manu davanu un tad es izskaidroju, no kurienes naku, un uz kurieni es censos noklut.  Smekedams, vins dzildomigi klausijas.  “Vai, es zinot, kas vins esot?” – partraucot manu monologu, vins peksni ievaicajas.  Es teicu – “Ka, ne precizi, bet cik, es varu izteloties, armijas kontrole.”   “Ah, nu ta” – vins itka apmierinati novilka un es turpinaju.  Vina seja, iznemot spidosos melnos usu galus, bija paslepta tumsa.   Pec kada briza un pec mana luguma, vins laipni paripinaja man cigareti, un no tumsas izsavas roka ar skiltavam, un uzliesmoja man tiesi seja.  “Un tiesi, kada specifiska interese man liek doties turp?” – personazs, atkal iegrimdams tumsa, turpinaja jautat, un es kautko atbildeju, un tad atkal, vins, ko jautaja, un jo ilgak vins ar mani runaja, un jo vairak es centos visu izskaidrot, jo drosak man radas pilniga sevis parliecinosa parlieciba, ka es esmu spiegs, es tikai par to vel neko nezinu.  Vins prasija, kapec es tik loti svistu.  “Man liekas, ka man ir drudzis” – es atbildeju.  “Varbut, tas ir tuksnesa drudzis?” – es, lukodamies pec lidzjutibas, piemetinaju.  Personazs teica – “Ah, ta gan!”  Vins velejas redzet manus celosanas dokumentus.  Rokam tricot, es padevu tos.  Panemis tos un pieliekdamies pie sveces gaismas, vins uzmanigi petija lappusi pec lappuses.  Un par spiti saudigai gaismai, kas beidzot krita vina seja, es nevareju izskirt vina sejas vaibstus.  Es lenam saku pazaudet savas kermeniskas robezas.  Man noteikti bija druzis, tas saka znaugt mani, ciesak un ciesak, bet no iekspuses, lietodams mani ka slidotavu, slidinadamies, retas atstajosos lokos, cauri manam kermenim – no maniem papeziem lidz maniem pasiem matu galiniem.  Precizitates labad, japiezime, ka tie nebija garaki ka divi milimetri.  Pavisam drosi, tas bija, apkartne nodevetais, tuksnesa demons/dzins, kas paslaik ar dumu vieglumu zidas iekss manis un apnemigi sitas pret manu sapratu, pret mana bura sienam, zinot, ka tas beidzot, reiz padosies.  Viss mani, ka traki nobijusies pele, saka list ieksa maza, melna cauruma, apaksa, tiesi pie pasas gridas.  “Eee!” – es saku mat ar rokam un kliedzu no bailem, tikt iesuktam draudigi vilinosa cauruma.  Peksni, man likas, ka dzirdu taluma izzudosu motora troksni.  “Bet tas tacu…!” – es iesaicos un pielekdams kajas, atkal salimu – visur pilosa vaska svece.  “Tev nevajag uztraukties par, to, taksiti.  Taksists teica, ka tu esi, jau, samaksajis.  Un pats galvenais ir vienmer but godigam!” – personazs otra puse galdam, mazliet skalaka balsi, teica.  Demons nesas cauri manam kermenim ar tik trakiem virpuliem, kad es vairs nevareju izsekot vina kustibam.  Ka zivs ara no udens, ar baltam putam uz lupam, es nevarigi platiju muti, meginadams ko teikt – kautko ka – “Paliga!”  Tad personazs, usas virpinadams un skali pagruzot kreslu, piecelas, peksni likdamies tris reiz lielaks ka vins likas sezot, paceldamies man pari, ka milziga saha torna figura, un teica –  “Tu esi slikts spelmanis.  Diemzel, tur vairak ir itnekas, kas var but piebilzdams” – un turpinaja – “Tava atlauja uztureties sini vieta un tava celosanas viza ir, jau, izbeigusies tris nedelas atpalak, un skatoties uz so problemu, no jebkuras iespejamas puses, man nozela ir japiebilst, jo tu man liecies interesants personazs, ka tu esi nostadijis sevi prieks lielam nepatiksanam, te, es runaju par Augstako Tribunalu, es veletos tev izpalidzet, bet sis gadijums atrodas arpus manas autorativas kompetences, un man si lieta ir janodod citam, daudz augstak stavosam kompatitivam instancem!” – un to sakot, vins sakera mani pie kakla ka ar dzelzs stangam, uzrava mani no kresla, pievilka mani sev klat un lukodamies man acis, un vins nebija nekas – tikai divas, visu ietverosas, melnas liesmojosas acis, teica – “Es esmu loti priecigs ar tevi iepazities, smurguli!” – un noputis sveci, un palaidis mani vala, vins izgaisa tumsa ar smagi puteklainu vieglumu.   Es padevos.  “Dievs, stavi man klat!” – es, vel prata, iesaucos – es gazos nekur.
Es nacu pie apzinas ka sapni, kurs ir mazgats ar velas mikstinataju.  Es staveju kautkur, vieta, bez redzamam robezam un krasam, viss bija maigi peleks un man blakus staveja, kada butne, kas likas, ka kadus, piecdesmit gadus veca sieviete ar loti milu, rupju pilnu sejas izteiksmi, kura uzreiz man deva drosibas sajutu, kaut gan vina nepieversa man nekadu uzmanibu.  Vinai un man prieksa, dazus metrus no mums, staveja kads lidziga vecuma personazs ar pliku pakausi un izturesanos ka gramatvedim, un ar atvertu gramatu, un rakstamo piederumu rokas.  Vini, abi bija gerbti pelekas krasas dranas ka, jau, viss parejais ap mums.  Pagaja kads bridis, lidz es biju pietiekami atzirbis, lai izskirtu vardus un jegu, tam, par ko vini, ka izlikas, stridejas.  “Sis, nav ne pirmais, ne pedejais gadijums, man ir tiesam, patiesi apnikusas visas, tas, krituso engelu lietas.  Jo, pilnigi visas lietas ir meritas pec viena mera.  Vini lido, tapec, ka viniem ir jalido, vini krit, tapec, ka viniem jakrit un, ja, viniem ir jasanem sods, tad tapec, ka viniem ir jasanem sods, mans darbs ir to apstiprinat, un but parliecinatam, ka tas tiesam ta ir noticis, vienalga, kas tas ari nebutu, un tad, ka tas ir paredzets gramata, izdarit attiecigas atzimes.  Man nav nekas jaizdoma vai jaiedomajas, kapec vai kadel, vai, ka tas varetu but, mans darbs ir secinat to, kas jau ir noticis, un attiecigi izdarit attiecigos secinajumus, un ierakstit to, kas ir jau noticis, attieciga gramata, un par to, kas seko, vienalga, kas tas ari nebutu, man nav ne mazaka interese, jo, tas nav, par ko, man ir janess atbildiba, un, ne tas, kas man ir janodrosina, jeb jadara”.  Maiga balsi man blakus essosa butne ierunajas – “Es saprotu, ka mans lugums var likties neordinars, jo sini gadijuma, si ir, jau, tresa reize, kad es griezos pie jums ar vienu un to pasu lugumu, bet, ta ka, man tas ir atlauts, man pieskirta kompetence, es varu lugt tris reizes un kaut gan, es, gandriz, nekad neesmu izmantojusi manas tiesibas to pieprasit, sini gadijuma, iznemuma gadijuma, es gribetu teikt, kas ir dibinata uz sapratni, kas man ir dota, priekss sadam situacijam, kas citiem liktos bezcerigas, es uzstaju, ka tresa reize, sini gadijuma, tiktu, ko es apstiprinu ar man dotam tiesibam, iznemuma karta pielauta, uz manu iznemuma gadijuma lugumu, kas ir pielauts tiesi no tas pasas gramatas, kas atrodas musu abu prieksa”.  “Tada gadijuma, es pienemu, ka mes abi, pilnigi, apzinamies situaciju un sapratni par lemumiem, kuros musu viedokli diametrali atskiras, un, galu gala, sini gadijuma, mans pienakums ir tikai darit to zinamu, ierakstot to sini gramata, lai jebkurss butu pilnigi dross, ka sis ir pedejais, sada veida, pielavums sini situacija, un es esmu, tikai, pielavis pedejo gramata atlauto iznemumu!” – to pateicis, plikgalvainais personazs aizvera gramatu un ielika to sev paduse.  Sievietei lidziga butne miglaini pasmaidija, ar siltuma pilnam acim, paskatijas uz mani, bet es nevareju notvert to izteiksmi un, peksni, es aizdegos, pilnigi viss – no arpuses, un no iekspuses.  Degot gaisas dzelteni, zalas liesmas.  Es sagaidiju neticamas mokas.  Kas parsteidza mani, ir, kad es nejutu pilnigi nekadas fiziskas sapes.  Es jutu neuzskaidrojamu prieku, un pat baudu, juzdams, ka es palenam izzudu, no absoluti visa, kas reiz esmu bijis, un budams dross, nezin kapec, ka es izgaisisu, neatztadams aiz sevis neko, ne pat mazu dumu virtuli, kas varetu pakaraties gaisa aiz manis.
Es, vairs, beidzot un pavisam, nebiju es, bet tad, pilnigi neparadzeti, sajutos, jeb vienalga, kas es tagad biju, ka nofokuseta fotokameras lenza, un, kada, man nezinama acs skatijas caur to.  Viss bija loti kluss.  Es staveju uz akmenainas, sauras takas.  Virs manis augsa, slejas sniegota kalna virsotne, ap kuru taka, vidamies garam lieliem klinsu blukiem, izzuda aiz pagrieziena.  Viena lieta, nu, bija skaidra – es biju augstu kalnos.  Peksni, ka zibens speriens, izgaismojas nakosa doma – “Es esmu miris!  Beigts!” – un tad –“ Tas, ka tas ir!  Tas, ka tas jutas but mirusam!”  Un, protams, milzigas bailes parnema mani, jo es sapratu, ka esmu situacija, un vieta, kur es nekad neesmu bijis, un par ko, es nevaru pilnigi neko izteloties, un, ka viss ir viena, absoluta nezina, kas tas ir, un, ka man pietrukst, jebkadas, izteles iedomaties, kas varetu but aiz takas stura, jeb kas, vispar, varetu mani sagaidit un, kas esmu es?  Lenam nomierinajies un sakot pienemt situaciju, ja miris tad miris, es pasperu dazus solus.  Nekas nenotika.  Itka, tapatas, ka vienmer,  tomer, es jutu kadu neticamu, nezemisku vieglumu, kas bija mani, un kas, velvienu reizi, parliecinaja mani, ka drosi esmu aizsaule.  Uzmanigi, es devos pa taku augsup, bet vieglums, kas bija radies mani, jeb vienalga, kas es biju, burbulodams uz augsu, nelava man but, ne pietiekami nobijusamies, vai piesardzigam, vai dusmigam un jautriba ka sviedri saka spiesties ara no manis.  Tai bridi, es devos garam lielam, klinsu blukim un tad jautri, peksni, bez domasanas jeb, precizak, domai ka lodei izsaujoties caur manam pratam – “Ja, jau, esmu beigts un aizsaule, tad vairs nav jabaidas no sapem, jo, priekss manis, fizikalitate ir finito, un sevi smiedamies par to, es piegaju, un atvizinajies, cik vien speka, iesperu blukim ar kaju.  “Au! “Au!  “Au!” – es skala balsi, apdullinot savas ausis, iekliedzos, nogazdamies zeme ar sapes pulsejosu kaju un saku skali smieties, aizmirzdams par savam sapem – “Ha, ha, ha!  Ha, ha!”- un vel nodomaju – “Pec visa ta, luk sita!”
Vel pagaja divi, mokosi, neticami gari menesi, lidz ar svesinieku un draugu palidzibu, man beidzot izdevas nelegali skersot robezu, un par spiti druzim, kas pilnigi tikai izzuda pec gada, pilnigi piedzerties.

TRAMPULINS

Es nebiju pieradis, but tik augstu gaisa, neaizsargats no nekadam barjeram, vejs sitas gar manam kajam un, beidzot, uz tik sauras laipas, kas izbeidzas nekur.  Es paskatijos lejup un teicu – “Ui!  Ui!  Ui!” – un tad, laipai liegi supojoties, tipinaju atpakal.  Es nebiju un neesmu drosmigs ka personazi, ar kuriem es pavadiju daudzas dienas un naktis milzigos, tuksos kukuruzas lauku plasumos, kur aiz navigas garlaicibas, tie meginaja lekt uz garam, uz kautkurieni braucosiem, zelabaini, kilometriem talu kaucosiem, bezgaligiem kravas vilcieniem, kad viens leciens uz vilciena pakapiena bija muzibu garss, ta pieradot savu drosmi un viriskibu, un dazi no viniem pieradija to, uzlekdami uz ta, un dazi ne, jeb savadak, peksni, butdami saskelti gabalos zem tonnam smagajiem, apaliem asmeniem.  “Ja!” – es nodomaju, atceredamies sakamvardu, kas saka – “Nomeri septinas reizes, pirms tu griez!” un tad vel, kaut kur lasitu – “Nelieto un nevadi nekadas mechaniskas ierices budams zem alkohola iedarbibas!” – “Ta ja!” – es sevi vel piebildu, pagriezos, ieskrejos un lecu, pilnigi atzirbis, ara no sevis, pari sabieztam, putu saplakosam bezdibenim, kas sapratis, ka nevares, vairs, mani ne noslepties, un ari ne paglabties, uzsavas virpuse, man prieksa, ar savu negaidito, nu jau, citu, citadu, jau atklati noplicinato speku, kas gribeja, lai es kritu, atskirt, noskirt manu satiksanos, konfrontaciju ar radito lodi, mirkli, kas tuvojas man, uz manam, bezgalibu merigam, acim, uz kuras, tas, lodes, nopuletas virsmas atspideja spozs apludums no manas uzdrikstesanas palikt pavisam apalam.  Es aptveru un satveru visu to, tas ir, so situaciju ar to, kas nebiju es, ka santehnikis lodejot siltuma trubas, zilu gaismu zibinot, ieksa ara, un pagriezu to visu sanus, tas ir, so, pasreizejo situaciju, ka apvadcelu, ka notekcauruli, ka toleti, kas vada visu to uz zemi, uz leju, zemu, kura pienema un kura vareja noslepties pilnigi viss, ko es biju ar mieru atdot, pavisam, prom.  Es lidoju cauri vidum ar lodes apnemibu, saukdams – “Ja, ja – tris reiz tris = sesi!” – es smejos par to, ko nekad es vairs neiemacisos, es smejos par savu balumu un sacokuroto valriekstu mana galva, kas izzuvis un sauss guleja neaugliga zeme, cinkstedams par pilnigu pazudumu, par neguletam, murgu pilnam naktim, kas gribeja mani parliecinat, ka atkal esmu izdarijis, ko nepareizi, un ka, atkal, kautkur, kautkada plana, ko bija paredzejusi citi, priekss manis, es, atkal, esmu izkritis kadu izveleta eksamena, un pievilis kada ceribu jeb navigu nekaunibu uzdrosinaties tiesat, ka paldies dievam, neviena cita patiesiba un ceriba un darbs mani uz prieksu, vairs, nesagaida, ka vienigi tas, ko es biju uzdrosinajies, sevi, pirms tam, no sakuma, un es smejos un smejos par savu nopietnibu, reibu no sava tankkuga smaguma un tilpuma, un sim klamzigam bezantenu domam, kas ka tikko izmazgata vela karajas saule, un gaidija uz savu izzusanu.  Man atkal bija sesi gadi.  Un, pie tam, es biju pliks.  Man bija auksti.  Un man gribejas est.  Es lekaju apkart, uz augsu, uz leju, metadams rokas, uz augsu, uz leju, teloju putnu, ik, pa bridim, pataustidams manas vel neizuvusas drebes, gaididams, ka tas paliks sausas un, sad un tad, es iedziedajos – “Cir!  Cir!  Cir!”  Un tad velak atkal.

LIDMASINA

Zale lekni, leni supojas cauri manam, talumu verificejosam acim, pari nebutibai parstieptai plavai, jauna radita telpa, kas jaucas un taukojas pati ar sevi, vijadamas un tad atkal atsvalbinadamas no sevis pasas raditiem ornamentiem, ka kadas neticamas skaistules matu cirtas, parliecinatas, ka atrodas drosiba, pasargatas no varenu koku sienas, kas klusi un atzinigi salca, izbaudidami plavas atvertibu.  Smarza, kas virmoja gaisa lika reibt pat saule uzkarsusiem akmeniem, kas sadruzmejusies plavas mala, sad un tad, klusi un mazliet skaudigi iesvilpas un tad paripoja mazliet, kad vejs kopa ar plavu viegli smiknaja par to pienemto nekustigumu.  Likas, ka mate daba bija parspejusi pati sevi vai ari es atkal vareju redzet un vairs nebiju es pats.
Minadamies uz leknas plavas un saklausidams talu atskanejosu echo no katra apkart esosa zales stiebra, es tiesam nezinu, kapec, bet es gaidiju uz lidmasinu, un es nebiju vienigais.  Man blakus gaidija divi citi personazi, ar kuriem, kada cita stasta, mes centigi kopa veidojam ta stasta realitati.  Bet vinu klatbutne seit nebija vairak nepieciesama un ne vairak velama ka maneja, uz so doto bridi.  Par spiti visam neaprakstamajam skaistumam, kas bija mums apkart un savadak, mes tomer nevarejam attureties, un gaidijam.  Beidzot kautkur taluma radusies, bubinadama, skana, nesteidzigi, sasniedza musu ausis  un pec briza mes ieraudzijam jauku, mazu, orangu un ar gaisu piepusamu lidmasinu, kas bezbedigi tuvojas, atstadama tumsu zilu enu uz plavas auduma.  “Hei!  Hei!  Hei!  Mes esam seit!” – mes saucam un majam ar sesam rokam.  Lidmasina neapmetusi nevienu loku, pamanijusi mus, saka nosesties tiesi plavas vidu, tad nosedusies, ta saka ripot pari plavai, tad apmeta divus pilnus kulenus un izskida pa daudzam dalam, palikdama plakana un skumja ka slapss vakardienas dvielis.  “Uh!  Uh!  Uh! – mes viens caur otru un cauri manai galvai skali iesaucamies.  Mes visi uztveram to ka loti sliktu zimi.  Nogurusi no veltigas gaidisanas, akli pret visu, mes apsedamies zale un skatijamies viens uz otru jeb tris pari acu skatijas uz tris pariem acu, un mes visi izskatijamies, pirmo un vienigo reizi, vienlidzigi accaini un stulbi.  Poetiski izsakoties ka cietumnieki, kuru ceriba nogrimst no sentences garuma.  Tad no kada neiztverama, jau sen pazudusa dziluma, kur tumsa ir vienada ar lamu vardiem, klusi zuminadams, realais  sasniedza musu ausis un pec pagara briza, mes ieraudzijam skaistu, mazu, orangu un ar gaisu piepusamu lidmasinu, kas bezbedigi tuvojas tuvak, un tuvak, un tad nolaidas plavas vidu, paripoja pa plavu, un beidzot apstajusies, ta vel mazliet tricinaja savus ar gaisu piepusamos sparnus: ka sakot – “Vai tad jus neredzat ka es steidzos?!”  Un, itka, to steidzigi pateikusi, lidmasina saka atkal slidet uz prieksu atrak un atrak, atri palielinot distanci no manam acim lidz maniem sapniem, un tad es jau metos tai pakal, skriedams cik jaudas un panacis to, es lecu ieksa caur atverumu lidmasinas pakalas gala, un ielecis uzreiz pazaudeju samanu ka parsalis celotajs uzlikts uz kamanam.  Lidz sim bridim, kad rakstu par to, neesmu noskaidrojis, kads liktenis piemekleja abus parejos personazus, no ta cita stasta.  Es beidzot atguvos, guledams miziga bagazas nodalijuma, kas bija pilns ar cemodaniem un somam, kuri bija parklati ar melnu tiklu ka kajas meitenem, kas bija ieinteresetas iekskautka nakti.  Acimredzot, bet man neko nerezot, lidmasina celas stavus gaisa, jo viss: cemodani un somas, un ieskaitot ari mani, saka slidet uz lidmasinas pakalas galu.  Pagriezies atpakal, es sapratu, ka luka lidmasinas pakala, vel arvien, ir atverta un pirmas somas un cemodani, jau nesteidzigi velas viens uz otra, sekodami viens otram, ara no lidmasinas.  Tas viss norisinajas loti atri un, nu, es jau, atrados ar pusaugumu ara no lidmasinas, karajoties tuksuma, kramjaini iekeries melnaja tikla ka bezcerigi ludzot piedosanu maukai.  Tai bridi nervozi iezvanijas bezsnoru telefons mana biksu kabata.  Es pat nezinaju, ka man piedereja tada ierice.  Ar vienu roku iekeries tikla un ar vienu aci lukodamies uz pazudoso zemi, un ar otru roku izvilcis telefonu, un ar otru aci koncentredamies uz atverto lidmasinas luku, es nospiedu savienojuma pogu, un nosecos – “Ja!  Dieva varda!”  Kautkur, talu, talu apaksa atskaneja atbalss no klusinata spradziena.  “Ha! Ha! Ha!  Tas bija labi!  Ka sokas mans dels, mans teti, mans brali?” – kada jautra, sesgadiga, puikas balss gribeja zinat manu atbildi.  “Klausies!  Sitais, nu, reiz, tiesam, nav, tas pareizais bridis, kad runat ar mani jeb par mani!” – es iesaucos  “Tu tiesam ta doma?” – maza, uzstajiga, mazliet  bezkaunigi skanosa balss turpinaja.  “Es domaju, ka tu teici, ka es tev varu zvanit jebkura laika?”  “Ja, ja, jebkura laika, bet ne tagad!” – es atbildeju un tai bridi telefons izslideja man no rokam, un no telefona atri parverties par mazu putekliti, tas izzuda zilaja zilgme. Atkal nosecies un beidzot sanemies, neskatidamies uz izzudoso zemi, es lenam, viena tikla acs pec otras, saku rapties un vilkties atpakal lidmasina.  Pec daudzam un garam pulem, es beidzot nokluvu, pari visiem koferiem un somam, lidz bagazas nodalijuma durvim, un atveris tas, slepus ielidu salona, kas bija piesatinats ar sampaniesa smarzu un ekskvizitam detalam lidmasinas noformejuma. Pieklajigi, es spiedos garam, caur sauro eju, starp melniem sedekliem un nepazistamiem personaziem, no man pilnigi nepazistamiem stastiem. Lidmasinas salona vidu, kads iespieda man roka slaidu sapaniesa glazi un pateicis paldies, un izdzeris to, es spiedos talak uz prieksu.  Beidzot, mana prieksa atradas puspavertas, pilotu kabines durvis.  Es uzmanigi iespraucos ieksa un atvainojies, es pieklajigi uzstaju – “Vai, es ari varetu pameginat, nu to?” – un es abstrakti novicinaju ar roku.  “Ja, protams” – teica viens no pilotiem, tik pat sarmantiem ka parejie nepazistamie personazi, un tad, jau peksi, ka no pistoles izsauts, es jau atrados arpus lidmasinas, milziga, neticama atruma virpulodams tas priekspuse, un mezdams milzigus kulenus caur gaisu, pilnigi bez bailem, tik augstu, kad bija, jau, pilnigi, skaidrs, ka zeme ir apala, un tomer, es pavisam skaidri vareju redzet bezgaligas plavas un mezus, un tad, un sad, es izsavos caur makoniem ka viens no viniem pasiem.  “Ha!  Ha!” –  Milziga, parzemiga bauda pieleja manu kermeni.  Es beidzot sapratu, ka briviba ir vards, kas vienmer ir ticis lietots tikai nakotnes forma.  “Svetita ir tada zeme!” – es nodomaju un tad jau, atkal, es atrados pilotu kabine, mulkigi smaididams, un teicu – “Paldies!  Paldies!”  Un tad, lidmasina, kas jau bija nolaidusies daudz zemak, ka lidojoss serpents, saka lenam, liku locu, uzmanigi, slidinaties zem gigantiska izmeru, koku zalajiem, lapotnu tuneliem, ka sekodama kadam neredzamam pedam, kas sekodamas viena pec otras, dvesa vairak esosu “es” ka esamiba no manas elpas.  Un tad, es zinaju, ka sis celojums, un gaidisana, patiesam, bija gaidisanas, un celosanas verta.  Es gribetu to uzsvert, vel vienu reizi.  Tas, viss, tiesam bija to verts.

JAUNGADS

Mes bijam kadi piecpadsmit, maza, zala laiva ar motoru, kas gazeledamas ka veca pile, kulajas par smaragdzaliem vilniem, cauri okeanam.  Laiva bija pilna ar sainiem, mugursomam, bananu saiskiem un vel ar so un to, ko es nevaru vairs atcereties, un ja, ari cilveki – balti, cepti sarkani, brunaki un pavisam bruni, un ari pec apgerba, vini visi izskatijas atskirigi, iznemot mus, kas bija pilnigi izvariti, tas ir galva – es, jeb jebkas, kas bija palicis pari no mana “es” un atkal kads personazs no kada cita stasta, ar kuru miklaini, bet nosakami, mes nedelam ilgi kulajamies cauri dzungliem, un turistu paradizem.  Labi, tomer, ka cilvekiem nav tik daudz teiksana, jo izliekas, ka vinu varesana ir vienigi visu sacukot, un paradize ir atstata debesis.  Un noteikti Budda, kas, ja ir dzivs, un dzivam vinam vajadzetu but, vismaz attieciba pret Kristu, butu divus tukstosus cetrus simtus un cetridesmit septinus gadus vecs – sodien.  Tas ir apmeram diezgan precizs skaitlis, cik partijas un balles es esmu apmeklejis un izbaudijis, lidz sim bridim, protams, lielos vilcienos, visos virzienos.  Es jutos, itka mes brauktu ieksa nakotne, bet ne ar laika masinu jeb kosmosa kugi, jeb lidojoso skiviti, bet ar laivu.  Ik pa bridim, mes pabraucam garam maziem pakalniniem, kas mazliet izslejas no udens, noaugusiem no dazadiem augiem tik daudz, ka tie pakalnini izskatijas pavisam zali.  Beidzot, pec kadas stundas taluma paradijas, kada biezaka zemes stremele un kads paradija ar pirkstu, un teica – “Ta ir ta sala!”  Ellainas virves tika pamestas uz dokiem, aptitas ap divam, lielam metala caurulem un laiva, kas jau sitas gar ostas deliem, un tad parmesta saura laipa, kas savienoja laivu ar betona molu, un pec dazam minutem mes jau stavejam uz salas.  Ka jau vienmer, pec ierasanas apjukuma un apzinas, ka tu jau esi pilnigi cita vieta, viss saka lenam noskaidroties, un vel pec kada briza, un pec pirma kontakta ar vietejiem aborigeniem, mes jau kratijamies masinas kulba, pa soseju, kas ka cuska, kas sasauta ar liela izmera lodem, vijas augsup, un tad atkal lejup, cauri dzungliem, garam bungalous, un ta talak, bet istniba mes kratijamies tik loti, ka visas ainavas un bildes radijas ta ka, kads ar videokameru, kas metajas augsup un lejup, meginatu nofilmet, kaut ko, kas ir pilnigi nekustigs.  Lenam un pakapeniski, mes palikam pedejie masinas kulba un turpinajam kratities.  Un tad, kad mes bijam pilnigi, kartigi izkratijusies, masina apstajas un soferis, izliecis galvu pa atverto logu, teica – “Si ir jusu vieta!” un tad vel piebilda – “Laimigu Jaungadu!”  “Paldies, ja, bet kur tad mums ir jaiet?” – es jautaju, maksadams vinam, jo mums apkart bija tikai biezi dzungli un zem mums, caurumains betona cels, kas bija loti uzkarsis saule un virs mums – saule, un rokas pussmagas somas, katram viena.  “Tur!  Tur!” – ar roku noradija soferis uz sauru tacinu, ko tikai tad, es pamaniju, kas devas ieksa dzunglos, tad pamaja mums ar roku: ka pamaj tiem – ”Ak, ko gan var iesakt ar siem idiotiem!” – vismaz man ta likas un apgriezies, izgaisa aiz cela likuma.  “Nu, ja!  Atkal viena izpletnleceju paradize!” – es noteicu –  un, tad mes, mazliet, dzinam velnu gar cela malu, un beidzot iegajam dzilak kreslaina meza, budami vilinadami ieksa, no balti, smilsainas takas.  Un taka veda mus dzilak un dzilak metru pec metra un jardu pec jarda un olekti pec olektis un tatalak.  Virs mums veja virmoja palmu koki un to sireniskas, asas ka sinepes salkonas ieninteresets, es paskatijos augsup, un ieraudziju augstu virs mums liegi supojosos lielus kokosriekstu saiskus ka vel neizmestas bumbas virs Berlines, kas likas krakskinadamas un spiezdamas vienai gar otru teica – “Te, draiskuli, es naku, es jau kritu un pamegini mani nokert, jeb esi laimigs”.  “Tu doma, tas nav bistami dzivibai?” – es iejautajos, neapzinati ieraudams galvu plecos.  “Es domaju, ka ir, ja tu atrodies tiesi tur, kur beidzot atsvabinata rieksta galva saskaras ar zemi” – atbildeja otrs personazs un mes turpinajam caur kreslaino mezu, likdami soli pec sola, atstadami aiz sevis, pedu aiz pedas, kas palika uz smilsainas takas, izgaisdamas mums aiz muguras.  Ka no velna pakalas, peksni, ka ne no kurienes, cauri biezi noaugusiem briksniem ka demonu enas, paradijas izkamejusi, ar neticami gariem, baltiem ilkniem suni, dazados lielumos un krasas: melni, balti un dazi pa vidu samaisiti ar kaut ko, ka sarkanu.  Tie bija kadi desmit, visi kopa, ja tos vareja apzimet ka kopumu, jo vienlaicigi likas, ka tie bija gatavi, ja ir iespeja, parplest viens otra rikli, ari.  Es izlikos ka nekas vel nav normalaks ka tas, kas notika mums apkart, galu gala, tas ir tapat, ka tu ietu uz parku un tur butu dikis, un, protams, ka smuka diki ir smukas piles.  Pec mirkla, es ieveroju, ka to vidu bija balti, melni, raibs suns par ko bija skaidrs: pec izmera, vecuma, izturesanas un vel arvien degosam acim, ka tam vajadzeja but lielam bosam sava sunu valstiba, jeb, ka tas vareja iet talu, un vel arvien atnakt atpakal viena gabala, kaut gan retas, svaigas un vecas, liecinaja, ka jauni varas uzurpuretaji un censoni bija pa pilnam, bet kaut ka skatoties uz to bija skaidrs, ka tas nekad neatdos savu poziciju, vienigi mirs, un ka tas, kaut ka, atkal bija skaidrs visiem parejiem suniem.  Mes gaidosi apstajamies un teicam – “Hei, hei, hei!” – domadami to, ka vispareji lietojamu sasveicinasanas zimi.  Tas aposnaja mus absoluta klusuma, bakstot savu degungalu gar musu kajam, parejiem suniem, memi, ka nervoza baleta, virmojot mums apkart, ierucas, pakapas atpal, tad nikni un isi ierejas, un metas riksi lejup pa taku.  Un ta, mes sunu ieskauti, tikai bez stabules, devamies uz prieksu, dzilak meza, lidz beidzot paejot garam dazadam atkritumu kaudzem, kas guleja meza vidu, un tuksam plastika pudelem, peksni, visur mums apkart, mes zinajam, ka tuvojamies kadai cilveku apmetnei.  Caur kokiem, krumiem taluma pavideja pirmie bungalo.  Ejot tuvak bija skaidrs, ka tie ir savadaki, ka tie, kuros mes bijam pieradusi gulet, ieksa.   Un pussapni esosa dzive ciemata, ko mes beidzot sasniedzam bija reduceta uz pamatigu pamata izdzivosanu.  Pirmie aborigeni, ko mes ieraudzijam, neticigi un neticami, memi, tuksam acim lukojas uz mums it ka mes nemaz nebutu, dazi berni, kas jautri sita brunam garspalvainam vistam ar koka zaru, paskreja mums garam, un sur un tur, uz bungalo verandam, ja tas ta varetu saukt, arpuse, sedeja barins puskailu, acimredzot, apreibusu viru, smekejot un dzerot un klausoties disko muziku, kas ka likas naca no Danijas.  Suni, sasniegusi ciematu, izzuda starp, uz paliem, saceltam majam.  Mes klusejot, jau budami noveroti, sad un tad, no saudigiem skatieniem, devamies cauri ciematam, jo bijam parliecinati, ka mes te neiederamies, kaut gan, ja es ta dzili iedzilinajos sini jautajuma, es nezinaju riktigi kapec?  Mes pagajam garam kadiem desmit bungalos un vismaz trisdesmit tuksam plastmasas pudelem, kas metajas visur mums apkart.  Mes tuvojamies ciemata beigam un gajam garam kartejam bungalo, kas vairak ka parejie bija pilns un virmoja ar puskailiem, noruditiem, viru kermeniem, dumiem, kas virmoja viniem apkart no kvepinamiem  traukiem, un asam skindosam zvanu skanam, kas ietvera visu ka zivis, nokertas neredzama tikla.  Puskailo viru vidu sedeja divi puskaili vecaki viri ar tetovejumiem visur uz kermena, kaut gan jasaka, ka to izvietojums uz kermena un kada neizskaidrojama sakariba starp tiem, un vilkigi likais, aplveida dizains, lika domat, ka tas ir apzimetas vadibas pogas, kadai neapzinatai, no citplanetiesiem taisitai masinai, kuras forma bija cilveks.  Ja, es aizmirsu, ari mes bijam puspliki, jo bija krietni karsts un sutigs.  Vini abi paskatijas uz mums, saskatijas un iesvilpas, ta klusi, bet dzili, mes turpinajam iet, jo musu merkis, istniba, bija noklut lidz okeana pludmalei, kur bija daudz smukaki bungalo, un ledus uz aborigenu sejam bija parkrasots ar saldejumu, un tur ari butu citi turisti, ka mes, kas beidzot bija atradusi pedejo paradizi uz zemes.  Vismaz ta mes domajam, ta tam vajadzeja but.  Vini iesvilpas abi atkal un pamaja mums abiem ar rokam, mes pamajam preti, mazliet kautrigi un svesadi, un turpinajam iet, vini atkal zestikuleja mums ar rokam, veidodami man nesaprotamas zimes gaisa, bet bija skaidrs, ka vini aicina mus pie sevis, es paskatijos uz viniem, tad uz otru personazu, un teicu – “Pie velna, ejam ar!”  Un mes gajam ari, pari ciemata ielai, augsa pa skibam koka trepem uz verandu, un nolikusi somas sanus uz kapnem, apsedamies preti abiem vecakiem viriem, kuri izbriveja mums vietu starp parejiem Jaungada festivala liksmotajiem.  Vinu acis ka pogas likas piesutas pie musejam.  Tad atravusas no mums ka kugis no cietzemes, tas noradija uz pudeli, kas atradas vinu prieksa, ta izskatijas mazliet jociga, ka kad pudeles bija tikai vel pudeles un nekas vairak, uz pudeles bija uzkrasoti kadi keburi sarkana krasa, kas likas lidzigi viru tetovejumiem un pudele ieksa virmoja kads tumss, ellains skidrums.  Mes piekritosi pamajam ar galvam un no si briza man ir jaatdzistas, ka mes ar nevienu isti neparmijam nevienu pasu vardu, kautgan ka velak izradijas, ka bijam sedejusi tur stundam.  Mes izdzeram pirmos mums pastieptos kausus; un noteikti, tur, tai skidruma bija stiprs alkohols, bet tur ari, vel, bija kautkas cits.  Un tad viss kautkas no ta briza, peksni,  norisinajas man apkart.  Viss un ari neviss, man apkart, itka izgaisa virmojuma, tik smalka un neticama, ka ne viens fizikis to nevaretu sadalit ieks kaut ka mazaka: un tad – es biju dzili okeana, simtiem lidojosu zivju savas pari manai galvai, man supojoties ka pludinam vilnos, zem manis milzigas haizivis sitas gar manu kermeni un skrubinaja manas kajas, bet nez kapec nekoda; un tad es kritu ka milzigs kokonats no liela augstuma, un parspradzis uz zemes izliju ka piens caur skirbam zeme, lidz es sasniedzu skudras, kuras apjukusas, gatavas uzbrukt (kam, pienam?) slepas tumsos pazemes tunelos; sarkanas disko gaismas padarija aklas manas acis, kuras, tajas, zibinajas dures sitieni un akls naids, un manu vederu dauzija kajas ka bungas aizmirstai kara dziesmai; apzilbinosas, baltas, skidras gaismas stindzinaja manu pratu un meli un ari pakalu – inde no tiem, kuriem pietruka drosmes – un es smejos par visu to – es redzeju slepkavu stavam uz mola ar paceltu nuju, ko tas ietrieca galva, kas piedereja manam kaiminam, kas bija tikko sajukusi prata no mema, bez nevienas skanas, zibenu juras, kas plosijas nakts debesis virs salas uz veselu stundu;  tad zala gaisma zilbinaja manas acis tumsa, un es zinaju, ka stavu uz parbrauktuves, un es dzirdeju vilcienu, kas kaukdams nesas nakti, tuvak un tuvak; es sedeju milziga smaga lidzenuma vidu, kas bija parklats ka noziedejusas pienenes no neskaitamu telsu juras: gulosa armija, kas bija gatava mirt, un ta zeme saka supoties augsup un lejup kadus divdesmit metrus, apstiprinadama faktu, ka visi solidi fakti ir izdomati, tuvinadamies stavoklim, kur jebkurs elements, kas salidzinats ar absolutu, iegus savu patieso stavokli, mirkli pirms gaismas.  Es attapos – un itka caur sietu redzeju izpludusas sejas, kas dejoja man apkart, asi skaneja simbalu rinki un dazadi maza izmera zvani.  Es paskatijos uz abiem veciem viriem, kas skatijas uz mani ar interesi, mums visapkart, peksni, bija liela izmera odi, bet tik daudz, ka itka tu iebaztu galvu bisu stropa, un tad starp odiem, es saskatiju otru personazu, kas izskatijas lidzigi man, un nodomaju – “Nu, par daudz, lai es vinus saktu sist, vienkarsi, par daudz!” – un to sapratis, es samierinajos ar esoso situaciju, un tad kada roka iespieda mana roka vel vienu glazi no ellaina skidruma, es izdzeru to, bet soreiz nekas neizmainijas, nomierinajos vel vairak, un vel pec kadam desmit minutem, odi pazuda, iznemot tos, kas leni, ka liki upe, peldeja lejup pa manu kermeni kopa ar manam smagam sviedru lasem.  Un es vairs nezinaju, jeb pat nevareju vairs iedomaties, kur man vajadzetu but, tagad, pagatne vai nakotne.  Viens no veciem viriem maigi mani ieplaukaja, bet ka tu ieplaukatu pats sevi, ja par spiti visam esi nolemis but tads, kas pats sevi var milet, caur nesaskaitamajam acim, kas esi tu pats.  Es pacelu acis un ieraudziju virs mums ritma supojosos viru augumus, liegi supojot tadus ka svarus savas rokas, un viena no ta kausiem bija ieksa dzeltena un otra zila krasa.  Un tad ar mazam karotitem pacelot vieglo krasas puderi, tie meta to musu sejas un uz kermena, un pec briza, mes izskatijamies ka kadas citplanetas zebras, nosetas ka zilas musmires no dzelteniem punktiem.  Un tad, beidzot izkrasoti, mes sakam macities, ka spelet mazos zvaninus un skivisus, meginot atdarinat vinus, kuri ik pa minutei mus partrauca, un radija, ka tas ir jadara, jeb precizak, ka dabut to noslepto skanu, kas slepas dzili jo dzili sajos bronzas instrumentos.  Un tad, zestikuledami musu grupai pienaca klat jauniesi, kas jau bija krietni iereibusi un viens no viniem palika loti skaudigs, ieraudzijis, ka mums ir bijusi ieradita uzmaniba, kadu vins pats nevaretu atlauties, jebkura cita situacija.  Bet tad viens no viriem ar sledzenu tetovejumiem kaut ko diezgan vienkarsi pateica, vismaz ta izklausijas man pec intonacijas un jaunietis apklusa, vina vards bija Janis un vinam truka viens zobs mutes vidu, iedzera glazi ellaina skidruma, nokapa leja pa trepem, un peksni saka dejot, pec briza pavadits no saviem draugiem un dazam sievietem, kas budamas ieinteresetas bija nemanami, cauri laikam, panakusas tuvak.  Un tad pec uzstajigam lugsanam no apkartnes jauniesiem, es nokapu leja paskatijos apkart, paskatijos caur kokiem uz debesim, un saku dejot, jeb apzimet jeb izzimet so jauno burvigo tuksumu, kas radas no ieksienas saskares ar arpusi.  Un tad jau pec briza taluma esosiem ugunskuriem degot mazliet jautrak, un vakara kreslai nosezoties uz mums, mazliet velak, mes atkal izdzeram glazi ellaina skidruma, un viens no veciem viriem piedavaja mums bambusa lapas ietitu tabaku.  Mes smekejam cigaretes nakts tumsa, zem mums un talak no mums dejoja cilveki, kads ko sauca nakts tumsa, bet nelikas ka vins sauca pec kautka, kas butu ieraugams jeb sasniedzams.  Lenam Jaungada miers nolaidas uz maju jumtiem.  Tad atkal abi vecie viri iesuva pogas musu acis un jautaja, protams, bez vardiem –“ Vai mes gribam pamegeninat so?” – un atverusi termosu, kas sini gadijuma kalpoja, lai turetu visu aukstu un  noradija uz kanone formas, spozi zalam lapam, kas bija sakartotas tvertne ka silkes zavejama maja.  Es pamaju ar galvu, panemu vienu no lapam un apedu, un tad atkal vienu, un tad atkal vienu lidz viens no veciem viriem pacela roku itka zesta, bet tad otrs pagriezas pret vinu, ko klusi pateica, un ari izveidoja zestu gaisa, un es turpinaju est vienu lapu pec otras, un vel, lidz es domaju, ka pietiek.  Un kapec pietiek tiesi tagad, to es nezinaju.  Otrs personazs apeda divas un likas, ka vins ari zinaja, ka tagad pietiek.  Un likas, ka kads vel, jau jauns, nezinams stasts tiek sakts cukstets mana, jau pagurusa prata.  Un tad mes turpinajm dzert, mazliet, kosladami mums piedavatos krabjus, lauzdami vinu brunas un attiridami balto galu no zalganajiem sudiem, un kautka  juzdamies, ka dzungli mus ir piememusi un piedevusi mums, kas mes esam, jeb, kas mes neesam.  Peksni, atkal ka ne nokurienes, jeb no velna pakalas paradijas visa ilknaino sunu banda nezdama zinas no tumsas, itka parspriezot, kadi diplomatiski meri butu pielaujami, jeb atlaujami pienemt, sini situacija.  Nez no kurienes, veroties uz tiem, no divu metru augstuma uz to kaulainajiem mugurkauliem, es atkal ieraudziju sunu bosu, kas bez pilniga izskaidrojuma, tad, man peksni likas, ka vins ir mans sargatajenegelis, ja tadas figuras ir atlautas, figuriski sakot, bet dzive, jo, ja tas nav atlautas uz saha figuru dela, tad vel, jo mazak dzunglos, un vispar sahs ir garlaicigs, priekss tiem, kas negrib uzvaret.  Un tad es sapratu, nu jau, ar dzunglu vilnojosos precizitati, ka mums ir jaiet, un leni un ceremionali atvadijusies, mes leni sakam sekot suniem, kas izzuda tumsa, un tad taja iegrimam beidzot ari mes.  Skanas izgaisa lenam un pakapeniski un viss, ko mes jutam sev apkart bija sunu elpas, snirkstosie akmeni uz cela, absoluta tumsa un apzina, ka tu ej kaut kur, kur tu nezini, neko par neko, un viss parejais, tikai reflektejas ar Pavlova spoguli.  Kaut ka, mes beidzot sasniedzam savus, labak izskatosos bungalos un parsteigusi nakts vidu visus, kas jau guleja, jo mes dziedajam skali, beidzot atsledzam sava bungalo durvis un iegazdamies gulta, es domaju, es tulit aizmigsu.  Es negribetu teikt ka es tiesi guleju, jeb neguleju, bet es nakosas cetridesmit astonas stundas piecelos tikai, lai apestu zupas skivi, kas tika atnests man no otra personaza, lai un atkal liktos gulta, un domatu – “Tad tads ir dzunglu miers”.  Un tad vel pec kada briza, kaut kad, es paliku, atkal, sesus gadus vecs, jeb ka tigeris, kas slepjas dzunglu tumsa, lai tik ka gaisma sautos ara un virsu, un iesistos, un atspidetu ar visu, mana pasa acis.

BALLE

Ta.  Ta, nu, beidzot, atkal ir pienacis pedejais stasts, simboliski sakot, no dziesmam, ka iet gulet un no dziesmam, ka pamosties.  Es biju kaut kur Velsas kalnos, tie izskatijas ka lode galva vai pirma diena, kad cilveki beidzot sasniedza Marsu.  Es atvainojos, ka nevaru un negribu but ne par milimetru precizaks savos salidzinajumos.  Un apkartne ta ari izskatijas, ka uz Marsa.  Mes bijam kaut kada partija, kas norisinajas kada viena no kalna virsotnem un partijas tema bija Raganas jeb diena, kad vinas visas savacas vienkopus un dara lietas, kas paslaik ir absoluti integretas moderna cilveka dzive – viriesa, ka sievietes.  Uz manam durvim, tas ir majas ardurvim, starp citu, ir uzlimets plakats “Kill the Gender” un uz ta ir attelota jauna meitene ar pistoli pie galvas.  Un pati to tur pielikusi.  Bet tas jau notika vakardien.  Ja, vienalga, ta bija partija un pilna ar partijas cilvekiem un es domaju, ka cik divaini tas ir, ka es te stavu Velsas kalnos kalna gala, un apkart man norisinas partija, un katrs ir uzvilcis kaut kadu kostimu, kas atbilst vina vai vinas izdomas kapacitatei.  Dejas norisinajas buves ieksiene un arpuse dega milzigs ugunskurs, un visapkart tika rupigi, par naudu, un bez kautresanas, galu gala, jebkurs bizness ir tikai bizness, izdalitas mazas plastmasas pacinas ar puderisiem un ripinam, lai, galu gala, ikviens vareja sajust, kapec vini bija atnakusi uz so partiju.  Es dzeru “Cuba Libre” un skatijos uz visu, kas norisinajas man apkart.  Un domaju rakstisana, tomer, ir tik lena, un skumji noputos pie sevis, un tad es sapratu, ka tada veida, ta vari censties visu muzu, un neviens, tomer, nesapratis tevi, jeb sevi, kas ir mans – sev, pats, sevi.  Un tad tur norisinajas visadas parastas lietas, kas norisinas partijas: labas un stulbas, un mazliet risks prieks tiem, kas doma, ka riske.  Istniba, atklati sakot, man si rakstisana uz so bridi ir pilnigi apnikusi ka skola, kad ara spid saule, jeb caur logiem spid saule un tev ir jaklausas tas precizitetas mulkibas, kas ir uztverta ka kultura, ko ir verts saglabat.  Un kultura ir sistema, kas pasarga slepkavibu no sevis pasas pasnavibas.  Es nezinu vai kadam, kas nav bijis ieksa tik daudzas balles un partijas, tas ir isti saprotams, par ko es te runaju.  Bet tas ari nav svarigi, prieks manis.  Un istiba tas, ko es seit visu rakstiju bija domats, lai es varetu labak aizmigt un tas pedeja laika man nav socies parak labi, bet tad, ne, no, sa, un, ta ,peksni, liekas ka si ir gramata prieks berniem, kas mostas saules staros un saka – “Labrit!” – saviem laimigiem vecakiem un berns nedoma par mieru, jo vins ir miers, un miers ir ka siers ar caurumiem.  Bet, nu, vienalga, ka tas ir uz so doto momentu, es atkal zinu, ka es milu un varbut, ka tas, kas te ir rakstits, tas ir saja gramata – ir, jeb bija, tikai veids, ka atrast celu atpakal pie manas milestibas.  Dziesmas var tikai just nav, patiesam, iespejams saprast muziku.  Un es attiecinatu to uz manu ieceri, ka tadu.  Bet, nu, vienalga ir ari alga, es izgaju ara no deju placa un peksni sapratu, ka man loti gribas curat, es paskatijos uz degoso ugunskuru un cilveku enam, tas ir, ka mes saucam cilvekus uz Marsa, tas ir no kurienes es naku, ja to var saprast intulektuali ar intelektu.  Es domaju par savu fizikalitati, kas lika man curat un es sapratu, kad es nekad nesapratisu, neko, par so stavokli, kura es atrados.  Un tad, es vel padomaju un sapratu, ka tikai milestiba var salimet divas planetas, ta, ka tas nesaskrienas, ka masinas viena ar otru.  Un tad paskatijies uz zvaigznoto padebesi un apgajis apkart buvei, es ataisiju ravej–sledzeju un saku curat.  Un es curaju ilgi, ka kad jebkurs muskulis, kas parstaj sevi aizstavet.  Tumsa atskaneja viegls kraskis, kas, itka, ieklepodamies teica – “Vai mes esam, te, vieni?”  Es lukojos tumsa, man apkart, un tad es ieraudziju dzili tumsa spidosas zelta izsuvumus uz kada drebem, kas, ja es sapnotu labu sapni varetu but gandriz labs es.   No tumsas, ka likas, pats no sevis apgaismots, iznaca stavs jeb es nezinu, kas, bet vinam bija virsu drebes, kautkas starp arabu un filipiniesu modi, jeb ka saka, kas atskir modi no tradicijas, drebem, perles bija visur vinam apkart, un udens vina acis, bet tiesi tik specigs, un kustigs, un vins teica loti vienkarsi valoda, kas nebija vairs istniba nepieciesama, ka tada, vardus – “Ta, nu, ta, te mes, te, nu mes esam.  Man ir tikai viens jautajums, ko es gribetu tev jautat” – un es atbildeju, ka gribu dzirdet so jautajumu un tad vins teica – “Vai tu esi ar mieru atteikties no visa?”  “Visa?” – es teicu. “Ja, visa!” – vins atbildeja un tad es teicu – “No pilnigi visa?”  Un tad vins man prasija, ka skan vinas vards, un es teicu, viens ar zelta krustu.  Un vins teica “Vai tu esi gatavs ateikties no pilnigi visa?”  “Visa?” – es teicu.  “Ja, visa!” – vins atbildeju un es domaju, ka tas jutas, ta tiesi ta, un tai bridi, peksni, es atcerejos sapni, ko es sapnoju uz Marsa, viss bija tiesi ta, ka uz so pasreizejo mirkli, un tiesi sis pats jautajums bija uzdots man, ka atbilde, un tad, atpakal, es domaju, protams – visu – bet, tomer, es gribetu but rakstnieks, makslinieks vai kaut kas, ka tads, un tad butne terpta zelta izsutas drebes un ar zobenu pie saniem parskaitas, ka vien velns varetu parskaisties un breca uz mani –“Tu esi lielakais idiots pasaule! Tu esi lielakais mulkis! Tu esi nenormals!” – un splaudams, tu aizgaji no manis, un es esmu cietis no ta briza, un tur es vairs nekad neatgriezisos, par nekadu cenu, jo nav iespejams iet atpakal, jo atpakal vairs, nemaz, nav.  Un, divriez, viena un ta pati kluda ir tikai prieks idiotiem.

Otras dalas beigas, jo pirma ir pazaudeta

From → Uncategorized

Leave a Comment

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: